I’m against religion because it teaches us to be satisfied with not understanding the world.
Esmu pret reliģiju, jo tā māca mums būs apmierinātiem ar to, ka neizprotam pasauli.
/Richard Dawkins/

We have just enough religion to make us hate, but not enough to make us love one another.
Mums pietiek reliģijas, lai nīstu, bet nepietiek, lai mīlētu vienam otru.
/Jonathan Swift/

Religion is an insult to human dignity. With or without it, you'd have good people doing good things and evil people doing evil things, but for good people to do evil things, it takes religion.
Reliģija ir cilvēka cieņas aizskaršana. Ar vai bez tās, būs labi cilvēki, kas darīs labu, un būs ļauni, kas darīs ļaunu; lai labs cilvēks varētu darīt ļaunu, nepieciešama reliģija.
/Steven Weinberg/

God has no religion.
Dievam nav reliģijas.
/Mahatma Gandhi/

Reizēm šķiet, ja es pajautātu saviem tuviniekiem: "Jūs vēlētos mani labu vai ticīgu?" viņi bez domāšanas atbildētu: "Protams, ka ticīgu! Jo labs ir ticīgs, un ticīgs ir labs!" Bet es viņus vēlētos spējīgus aizdomāties, spējīgus saprast un pieņemt, un novērtēt. Bet pret šo aklumu nav zāļu. Viņi saka: "Neticīgs, tātad ļauns. Tu izvēlies - ticēt vai neticēt." Bet tā nav mana izvēle (lai gan, ja varētu izvēlēties, es tomēr izvēlētos neticēt). Un tad visas manas labās īpašības izplēn neticības gaismā. Es varu būt godīga, līdzjūtīga, saprotoša... es varu neēst gaļu, cienīt dabu, dzīvniekus un cilvēkus... es varu dalīties, palīdzēt, mīlēt, rūpēties... bet tam nav vērtības, jo esmu neticīga, bezdievīga, ķecerīga. Tādas nu ir manas Lieldienas. "Ticīgo" cilvēku ieskāvumā. Kā melnam plankumam starp sauleszaķīšiem.

Pāris dienas vēlos būt citur.
Tikai realitātē nevis tīklā.
Un tikai sev.

I cannot fall asleep and I came to get rid off my thoughts.
There are no gods, no guardian angels, no spirits, no mythical creatures, no dead ones who watch over us, no saints, no aliens;  there are no one who waits for us in the other world, no one to keep forever. Everything happens in our heads. All miracles and sorrows - just hallucinations. Reality is the only path and no matter how many illusionary paths we make in our heads. Reality is the only one road under our feet, even if we can't realize it. We can accept it; we can deny it. Indeed, the roads of our imagination are numberless but, sadly, we cannot make them to erase the truth.
This is a dark and fatal truth.
And I want to hold my soulmate close. Anytime anywhere the life can take her from me in its cruel randomness as it always does killing innocents and giving birth to cripples.
I want to  feel that pleasure of someone real and palpable beside me. Someone that breathes, speaks, sees, thinks, exists before my eyes and in my hands. And I have her now in this life for unpredictable time and that's one of the things I must appreciate. She is a real wonder beside me, a wingless angel, a mortal vampire, the one who hears my prayers.
I want to feel what's real and alive, I want to stop creating false tracks and believing in false truths. There's no need to pity yourself with beautiful and pleasurable fantasies about the life after life and wonders to come. The Earth itself is a real wonder full of wonders. Another thing to appreciate. There's so much to learn about humanity but we devote ourselves to gods and endless dogmas.
Creating illusions is a wonderful ability. What would I do without fantasy books and breathtaking myths? Without it the life would be less colourful less enjoyable. Meaningless. Lifeless. But turning illusions into religions and beliefs... wrong wrong wrong. Is it something that would work like a ship to Wonderland when the time comes? It's a straight road to Disappointmentland. The belief may make you stronger but it won't make you a winner. Even the strongest faith can't make an illusion true. It can only make it true in your head. Painfully and sickly true. Religious mind is incurable.
Don't let it happen and you know why.

Laikam jau mans pirmais ieraksts šeit 2012. gadā. Un laikam būs viens no retajiem ierakstiem. Reizēm es cenšos sev iestāstīt, ka man mazāk jāraksta, mazāk jāiemūžina, bet pagaidām es to nespēju iedomāties paveicam. Rakstīšana ir veids, kā nezaudēt sevi. Tā mani nomierina, ievieš skaidrību. Bezmiega naktīs pietiek izlīst no gultas un atvērt kladi un atdot tai visas rūpes un iedomu rūpes. Diemžēl arvien retāk spēju rakstīt to, kas būtu domāts citu acīm. Reizēm fiziski nespēju izpausties publiskā vietā. Kas agrāk bija tik vienkārši un dabiski, tagad šķiet tik nedabiski.

Gribēju padalīties ar to, kas tad īsti notiek manā dzīvē šajā tumšajā laikā, kad tik viegli ieslīdēt melanholijas valgos, lai gan man tas nekad nav bijis grūti. Es vēl joprojām mājoju kaut kādā paralēlajā universā, kur nav nekādu pienākumu celties un doties, un darīt. Es jau agrāk apzinājos šāda dzīvesveida labās puses - laiks ir tavs un tikai tavs. Tu vari apgūt to, ko tu vienmēr vēlējies, darīt to, kam tev nepietika laika. Bet es īsti neapzinājos šī dzīvesveida tumšās puses - bezmērķība, izolācija, nespēja vairs sevi kontrolēt, disciplinēt. Ārpus pienākumu grožiem nav nemaz tik patīkami eksistēt. Reizēm sāku domāt, ka cilvēks ir radīts tam, lai viņam kaut kas obligāti un piespiedu kārtā būtu jādara, citādi viņš pavisam izzūd no pasaules ritma. Es laikam pašlaik esmu izkritušais cilvēks, es augu ārpus sistēmas. Man nav nekādas lomas šajā dzīvē. Mana dzīve ir viena vienīga izklaide, bohēma un dzīves svinēšana, reizēm sirreāls sapnis, no kura nevar pamosties, reizēm murgs. Zūd mērķis, tad tas atkal uzrodas. Tiek kaut kas iesākts, tad atkal pamests. Savāds lidojums pār to, kas notiek man apkārt. Vērotāja lidojums. Svaidīšanās no vietas uz vietu. Bet kam nepieciešams cilvēks, kas eksistē tikai pats sev? Kāds, kas dzīvo savā iedomātā universā. Visu paturot sev, visu darot tikai savam priekam, savai izaugsmei. Tas ir kā eksistēt, reizē neeksistējot. Tas ir kā būt dievam - visaptverošai, visu saprotošai būtnei, kas nepiedalās cilvēku dzīvē.

Nesen kaut kur izlasīju, ka dzīves jēga ir sameklēt sev dzīves jēgu. Vai tas nav viens ārkārtīgi grūts uzdevums? Cik savādi, ka skolas laikā likās, ka pēc skolas iet augstskola, pēc augstskolas uzrodas darbs, tad dzīvesvieta, vīrs, bērni. Uzrodas... Neko grūtāku par darba meklējumiem es dzīvē neesmu sastapis. Tieši sākt meklēt. Saprast, kur lai sāk meklēt. Saprast, ko tu vispār vēlies darīt. Vai kaut kas vispār no tā visa mani interesē tik ļoti, lai es tam veltītu savu vienīgo laiku tikai naudas dēļ. Savu vienīgo dzīvi. Vai tas, ko es māku darīt, ir tas, ko es vispār vēlos darīt. Un sava vieta uz šīs zemes... varbūt to iespējams iegūt tikai pasaku pasaulē vai arī ar bagātu vecāku palīdzību, vai ķidājot zivis Lielbritānijā.

Bet man klājas labi tik un tā. Katram vakaram ir cita garša. Viss notiks savā laikā un vietā. Un, galu galā, es esmu ārkārtīgi optimistisks pesimists.

Man ir bezmiegs.

Es gribētu:

1. Iemācīties itāļu valodu.
2. Palūkoties caur teleskopu.
3. Dibināt mūzikas grupu un ierakstīt savas dziesmas.
4. Apceļot visus kontinentus - vietas un pilsētas, kuras vienmēr esmu vēlējies redzēt un izjust.  Pārāk daudz, lai uzskaitītu.
5. Nogriezt ļoti īsus matus.
6. Piedzīvot dienu, kad tiek izgudrota laika mašīna un jaunības eliksīrs.
7. Stāstus, kas mājo manā galvā, iemūžināt uz papīra, un publicēt kaut vienu grāmatu.
8. Iegūt savā īpašumā nelielu "ierakstu studiju".
9. Apmeklēt savu mīļāko (un bijušo mīļāko) grupu koncertus.
10. Izkopt savu balsi līdz līmenim, kuru vēlos sasniegt.
11. Iemācīties šūt sev tērpus.
12. Iztulkot kaut vienu grāmatu.
13. Nesaslimt ar nekādu neārstējamu slimību. Un nedabūt nekādas traumas.
14. Izlasīt visas Anne Rice grāmatas.
15. Būt gana bagātam, lai varētu sūtīt saviem vecākiem daudz naudas un nodrošināt viņiem burvīgas vecumdienas, jo viņi man nodrošināja visburvīgāko bērnību.
16. Lai kādreiz man būtu sava mājiņa un neliels dārzs.
17. Satikt īstu alķīmiķi vai burvi, vai raganu...
18. Ar stopiem apbraukt Eiropu.
19. Iegūt savā īpašumā nelielu bibliotēku.
20. Doties kādā īpašā misijā uz kādu īpašu vietu.
21. Sasniegt garīgu apgaismību.
22. Satikt cilvēkus, kas mani iedvesmojuši un pilnveidojuši ar savām grāmatām, mūziku, mākslu. Vismaz dažus no tiem... un pateikties (diemžēl vairākums ir miruši).
23. Nepievilt sevi.
24. Tēlot filmā.
25. Sakrāt vismaz 50 nekrolelles.
26. Nepievērsties nekādai reliģijai.
27. Piedzīvot laiku, kad mani mīļākie kapi atkal aizaugs ar ievām.
28 Līdz galam izveidot savu valodu.
29. Piedzīvot laiku, kad uz Marsa varēs dzīvot.
30. Nomirt uz Marsa.

Vēl neesmu drošs, vai to gribētu:

1. Uzaudzināt pāris bērnus (savus).
2. Adoptēt bērnu.
3. Piedzīvot pasaules galu.

Piepildītie sapņi:

1. Iegūt patiesu un uzticamu draugu (kā pasakās), kura dēļ vērts dzīvot un mirt. Agape.
2. Lidot ar lidmašīnu.
3. Padzīvot kādā eksotiskā zemē.
4. Dzīvot vietā, kur ir daudz dabas un iespēja izbaudīt vienatni.
5. Sava istaba (ģimenē, kur ir 5 bērni, arī tas ir piepildīts sapnis).
6. Uzkāpt uz skatuves kopā ar 30 Seconds to Mars.
7. Būt izskatīgam.
8. Daudz maģijas, piedzīvojumu un bohēmas dzīvē, un maz rutīnas. Pie tā, protams, nepārtraukti jāstrādā.
9. Iemācīties jāt (uz zirga).
10. Tikt novērtētam un mīlētam.
11. Būt gana gudram, lai nepazustu pasaules melos un muļķībās.
12. Izsviest nevērtīgus cilvēkus no savas dzīves.
13. Neizjust īsta zaudējuma traģēdiju uz savas ādas. Lai gan tas var notikt jebkurā brīdī.
14. Iemīlēties.
15. Iemācīties spēlēt ģitāru.
16. Spēlēt teātrī.

Tas pagaidām ir viss, ko sanāca izvilkt no sava prāta. Cilvēka vēlmes, protams, ir neizsmeļamas.

Laikam jau tie, kas mēdz te ielūkoties, ir nopratuši, ka esmu vērtīgu (vai reizēm vienkārši aizraujošu vai dīvainu) filmu cienītājs. Šeit es apkopoju filmas, kuras noskatījos šovasar  un šoruden un atzinu par labām un ieteicamām esam.

Sākšu ar animācijas filmām.
Coraline ir filma par savādu meiteni, kas savā mājā atrod eju uz paralēlo pasauli, kas sākumā šķiet ideāla vieta, bet vēlāk izrādās, ka tā slēpj draudīgus noslēpumus.

Trailer

The Secret of Kells ir savdabīgs stāsts par slavenās Kellu grāmatas tapšanu.

Trailer

Kādu laiku aizrāvos ar sirreālām filmām. MirrorMask ir vizuāli un dvēseliski baudāma filma.

Trailer