This song is just so very very... I can't tell in words... heart & spine breaking? Long afloat on shipless oceans
I did all my best to smile 'Til your singing eyes and fingers Drew me loving to your isle And you sang, 'Sail to me, sail to me, let me enfold you. Here I am, here I am, waiting to hold you.' Did I dream, you dreamt about me? Were you hare when I was fox? Now my foolish boat is leaning Broken lovelorn on your rocks For you sing, 'Touch me not, touch me not, come back tomorrow: O my heart, O my heart shies from the sorrow.' Well, I'm as puzzled as the newborn child I'm as riddled as the tide: Should I stand amid the breakers? Or should I lie with death my bride? Hear me sing, 'Swim to me, swim to me, let me enfold you: Here I am, here I am waiting to hold you.'
2 Comments
Šovakar es vēlētos publicēt kādu ļoti nozīmīgu, iedvesmojošu un dziļdomīgu rakstu darbu, ko savulaik sarakstīja viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem, proti, Linda Nemo. Man pieder šīs grāmatas vienīgais eksemplārs, un tas ir samērā bojāts... kā nekā, tas ir rakstīts pagājušajā gadsimtā, ja nemaldos - 1996. gada vasarā.
So, just enjoy it. ^.^ I nodaļa Un sākās kaķa piedzīvojumi Reiz kādu dienu kāds kaķis atnāca pie vecmammas. Es kaķi paņēmu uz mājām, un iekārtojām viņu mājās. Tā viņš sāka dzīvot pie mums. Bet vecmamma saka tu paņēmi manu laimi. Mēs kaķi nosaucām par Muri. II nodaļa Brīvdienas Brīvdienās es ar Muri spēlējos. III nodaļa Skumjās dienas Murika mājās nebija trīs dienas. Tad ceturtajā dienā viņš atnāca uz mājām atpakaļ. IV nodaļa Vēlviens piedzīvojums Reiz kad mēs ar Muri spēlējām paslēpes pienāca Murika kārta slēpties viņš sēdēja ārā pie celma bet es stundu viņu meklēju es saucu Muri, muri. Tad tētis saka re viņš sēž pie celma. V nodaļa Kā es nobijos Es atnācu uz mājām atslēdzu durvis un ko es ieraugu? Muris sēž pie durvīm miegains, bet virtuves durvis vaļā. VI nodaļa Lielā draudzība Muris draudzējas ar Pušiku, vecmammas kaķi. Viņa nopirka Pušiku. VII nodaļa Gulētājs Kad es guļu saldā miegā, bet peikšņi es attaisu acis, Muris guļ kopā ar mani. VIII nodaļa No skolas Kad es atnāku no skolas Muris mani gaida pie durvīm kā es parādos tā viņš priecīgs murrā. Beigas Reizēm es jūtos tā, kad tu redzi burvīgu sapni, tad un kāds pēkšņi tevi pamodina ar pretīgu, reālistisku "labrīt, jāiet uz skolu/bērnudārzu/darbu." Un tā visu dzīvi... Iedomājies, izrādās, tāda arī ir dzīves jēga. Gūt izglītību, naudu, neatkarīgi no tā, vai tās gūšana sagādā prieku. Man nekad nav patikuši pienākumi, un es šaubos, ka varu būt patiesi noderīga. Pārāk daudz lietu, kuras viņi atzīst par svarīgām, bet es - par liekām. Mani interesē viss, bet es nespēju dzīvot noteiktā režīmā. Toties sabiedriskā dzīve burvīgi paņem manu laiku un iedveš manī iedomu vērtības par to, kas saucas vērtīga laika pavadīšana un tā izšķiešana. Šogad es pabeigšu savu pēdējos skolu (ja man izdosies). Un tad priekšā ir tāds plašums! Vēl plašāks nekā bija pēc vidusskolas beigšanas. Izskrāpēt ceļu uz laimi šajos apstākļos, kas man apkārt valda... Vai man vispār ir pietiekami spēcīgi nagi? The world haunts me when it's awake. Es atceros, ka Porto parkā bija tās šūpoles, kur varēja ieritināties kā klēpī un šūpoties. Atceros, kā mēs ielauzāmies parkā naktī un spēlējām domino uz milzīga akmens. Reizēm vesela varavīksne izkūst un kopā ar lietu sasniedz mūs; un ja reiz tās lāses trāpīja uz tevis, tad tās nekad neizžūs un paliks atmiņā.
Šī ziema ir viena no skaistākajām, kuras es esmu redzējusi un spēju atcerēties. Jo baltāka tu esi, jo melnāks un netīrāks izskatos es. Jo biezāks tavs ledus, jo vairāk man gribas piekļaut savu mēli tev... Pamodos pašos rīta agrumos tikai tādēļ, ka uznāca pēkšņa vēlme (un vajadzība) kurināt.
Būs kādreiz pavasaris un būs atkal vasaras raibumi uz mana deguna. Reizēm domas neļauj iemigt. Šonakt es jūtos kā grāmata, kuras citāti, simboli un bildes tiek pavairotas un padotas tālāk. Es nevēlos, lai no manas pasaules tiktu veidotas citu pasaules, izdzēšot pirmssākumus. Es nepastāvu tādēļ, lai barotu. Es to nevaru. Es to negribu. Es varu dāvāt, bet pieņem to par dāvanu no manis, nevis dāvanu, kuru pārdāvināt tālāk...
When you follow to God you repeat His words and deeds. Can you imagine God's feelings? Can you imagine how widely used and secondhand He feels? Domāju par ievu laiku, un to, cik ļoti gribu saplūkt ziedus, noraut visu citkrāsaino un atstāt tikai balto, balto...
|
Between The Lines
Archives
March 2019
|