Pāris dienas vēlos būt citur. Tikai realitātē nevis tīklā. Un tikai sev.
2 Comments
I cannot fall asleep and I came to get rid off my thoughts.
There are no gods, no guardian angels, no spirits, no mythical creatures, no dead ones who watch over us, no saints, no aliens; there are no one who waits for us in the other world, no one to keep forever. Everything happens in our heads. All miracles and sorrows - just hallucinations. Reality is the only path and no matter how many illusionary paths we make in our heads. Reality is the only one road under our feet, even if we can't realize it. We can accept it; we can deny it. Indeed, the roads of our imagination are numberless but, sadly, we cannot make them to erase the truth. This is a dark and fatal truth. And I want to hold my soulmate close. Anytime anywhere the life can take her from me in its cruel randomness as it always does killing innocents and giving birth to cripples. I want to feel that pleasure of someone real and palpable beside me. Someone that breathes, speaks, sees, thinks, exists before my eyes and in my hands. And I have her now in this life for unpredictable time and that's one of the things I must appreciate. She is a real wonder beside me, a wingless angel, a mortal vampire, the one who hears my prayers. I want to feel what's real and alive, I want to stop creating false tracks and believing in false truths. There's no need to pity yourself with beautiful and pleasurable fantasies about the life after life and wonders to come. The Earth itself is a real wonder full of wonders. Another thing to appreciate. There's so much to learn about humanity but we devote ourselves to gods and endless dogmas. Creating illusions is a wonderful ability. What would I do without fantasy books and breathtaking myths? Without it the life would be less colourful less enjoyable. Meaningless. Lifeless. But turning illusions into religions and beliefs... wrong wrong wrong. Is it something that would work like a ship to Wonderland when the time comes? It's a straight road to Disappointmentland. The belief may make you stronger but it won't make you a winner. Even the strongest faith can't make an illusion true. It can only make it true in your head. Painfully and sickly true. Religious mind is incurable. Don't let it happen and you know why. Laikam jau mans pirmais ieraksts šeit 2012. gadā. Un laikam būs viens no retajiem ierakstiem. Reizēm es cenšos sev iestāstīt, ka man mazāk jāraksta, mazāk jāiemūžina, bet pagaidām es to nespēju iedomāties paveicam. Rakstīšana ir veids, kā nezaudēt sevi. Tā mani nomierina, ievieš skaidrību. Bezmiega naktīs pietiek izlīst no gultas un atvērt kladi un atdot tai visas rūpes un iedomu rūpes. Diemžēl arvien retāk spēju rakstīt to, kas būtu domāts citu acīm. Reizēm fiziski nespēju izpausties publiskā vietā. Kas agrāk bija tik vienkārši un dabiski, tagad šķiet tik nedabiski.
Gribēju padalīties ar to, kas tad īsti notiek manā dzīvē šajā tumšajā laikā, kad tik viegli ieslīdēt melanholijas valgos, lai gan man tas nekad nav bijis grūti. Es vēl joprojām mājoju kaut kādā paralēlajā universā, kur nav nekādu pienākumu celties un doties, un darīt. Es jau agrāk apzinājos šāda dzīvesveida labās puses - laiks ir tavs un tikai tavs. Tu vari apgūt to, ko tu vienmēr vēlējies, darīt to, kam tev nepietika laika. Bet es īsti neapzinājos šī dzīvesveida tumšās puses - bezmērķība, izolācija, nespēja vairs sevi kontrolēt, disciplinēt. Ārpus pienākumu grožiem nav nemaz tik patīkami eksistēt. Reizēm sāku domāt, ka cilvēks ir radīts tam, lai viņam kaut kas obligāti un piespiedu kārtā būtu jādara, citādi viņš pavisam izzūd no pasaules ritma. Es laikam pašlaik esmu izkritušais cilvēks, es augu ārpus sistēmas. Man nav nekādas lomas šajā dzīvē. Mana dzīve ir viena vienīga izklaide, bohēma un dzīves svinēšana, reizēm sirreāls sapnis, no kura nevar pamosties, reizēm murgs. Zūd mērķis, tad tas atkal uzrodas. Tiek kaut kas iesākts, tad atkal pamests. Savāds lidojums pār to, kas notiek man apkārt. Vērotāja lidojums. Svaidīšanās no vietas uz vietu. Bet kam nepieciešams cilvēks, kas eksistē tikai pats sev? Kāds, kas dzīvo savā iedomātā universā. Visu paturot sev, visu darot tikai savam priekam, savai izaugsmei. Tas ir kā eksistēt, reizē neeksistējot. Tas ir kā būt dievam - visaptverošai, visu saprotošai būtnei, kas nepiedalās cilvēku dzīvē. Nesen kaut kur izlasīju, ka dzīves jēga ir sameklēt sev dzīves jēgu. Vai tas nav viens ārkārtīgi grūts uzdevums? Cik savādi, ka skolas laikā likās, ka pēc skolas iet augstskola, pēc augstskolas uzrodas darbs, tad dzīvesvieta, vīrs, bērni. Uzrodas... Neko grūtāku par darba meklējumiem es dzīvē neesmu sastapis. Tieši sākt meklēt. Saprast, kur lai sāk meklēt. Saprast, ko tu vispār vēlies darīt. Vai kaut kas vispār no tā visa mani interesē tik ļoti, lai es tam veltītu savu vienīgo laiku tikai naudas dēļ. Savu vienīgo dzīvi. Vai tas, ko es māku darīt, ir tas, ko es vispār vēlos darīt. Un sava vieta uz šīs zemes... varbūt to iespējams iegūt tikai pasaku pasaulē vai arī ar bagātu vecāku palīdzību, vai ķidājot zivis Lielbritānijā. Bet man klājas labi tik un tā. Katram vakaram ir cita garša. Viss notiks savā laikā un vietā. Un, galu galā, es esmu ārkārtīgi optimistisks pesimists. |
Between The Lines
Archives
March 2019
|