"There were seven hundred men on this island. Seven have been chosen to live."
"I cannot create the Eden of human imagination unless I eliminate the males almost completely. [...] Do you deny that this will put an end to war, to rape, and to violence?" "Bring to mind your vision of the Savage Garden, in which aesthetic principles are the only enduring principles. [...] And what I shall make is Eden, the Eden all long for. Don't you understand that men will never do more than dream of peace? But women can realize that dream? My vision is amplified in the heart of every woman. But it cannot survive the heat of male violence! And that heat is so terrible that the earth itself may not survive." "I assure you, men shall not be used as women have been used by men." "Children will be reared in an atmosphere where rape is unthinkable, where war is unimaginable. And then... then... there can be men. When the world is ready for them." "And we may now live in an age where males are utterly unnecessary. Tell me, what is the primary use of men now, if it is not to protect women from other men?" "History does not matter, art does not matter; these things imply continuities which in fact do not exist. They cater to our need of pattern, our hunger for meaning. But they cheat us in the end. We must make the meaning." /Anne Rice - The Queen of the Damned/
4 Comments
Pašlaik ēdu dateles. Nekad neesmu sapratis, vai man tās garšo vai nē. Bet tās man atgādina zaļo vaboli Henriku, kas reiz dzīvoja manā istabā un labprāt ēda dateli. Es viņu palaidu brīvībā. Vēl pie manis dzīvoja zirneklis vārdā Zirneklis. Viņš apdzīvoja pusi no manas palodzes un barojās ar kaitinošām mušām un odiem. Man pret zirnekļiem vienmēr ir bijusi pozitīva attieksme. Tieši pret tiem, kas dzīvo pie loga, nevis slēpjas istabas stūros.
Rītdiena (jau šodiena) prasīs apņēmību un man vienkārši negribas iet gulēt. Man liekas, ka reti kura sajūta ir dīvaināka par to, kad ziemīgā dienā nolemju nosnausties un ieslēdzu fonā kaut kādu senu un mazliet saldrūgtu mūziku. Tad, kad miegs sāk jaukties ar nomodu, mūzika piestrāvojas ar dīvainu spēku, un es sāku justies tik neaprakstāmi. Tā skan kaut kur manī iekšā, un var pat likt man raudāt bez acīmredzama iemesla. Bet es tomēr nevaru atmest šo paradumu. Es tiešām esmu nostaļģijas cilvēks. Es nepārtraukti ilgojos pēc tā, kas bijis un beidzies. Tā ir tāda kā neārstējama slimība. Un mūzika ir laika mašīna, kas pusmiegā manu dvēseli atdala no miesas un liek tai atgriezties tajā laikā un vietā, kad šī mūzika skanēja. Mani nekad tā īsti neinteresē tā baltā lapa vārdā Nākotne. Mani saista laiks, kad lapa jau ir aprakstīta, aplīmēta un izkrāsota.
Man cilvēkos ļoti patīk lielas acis. Īpaši burvīgi izskatās, ja katrai acij ir sava krāsa. Es centīšos sev tādas iegūt nākamajā dzīvē. Sen jau šeit neko nerakstīju, bet toties es daudz dziedāju, un tas arī ir viens no veidiem, kā veidot savu dienasgrāmatu. Atceros, kā agrāk mēdzu ierakstīt kasetēs savas muzikālās improvizācijas, vadoties pēc mirkļa sajūtām. Tikai tās klausīties vēlāk pavisam negribējās. Vēl gribēju piebilst, ka vakarnakt redzēju dažus no ziemas burvīgākajiem mirkļiem. Tās blāzmojošās debesis, un katrs smalkums apsnidzis, sniegs mīksts un tīrs kā dūnas. Reti man ziemā rodas vēlme iekrist sniegā un gulēt. Un auksti nebija nemaz nemaz. Es jau sen nebiju kritis tādā dabas skaistuma apbrīnā. Es šodien mazliet sabojāju Laurīša dienu. Ja es būtu atļāvis viņam ņemt savas akrila krāsas un izkrāsot vecu skaitīkli, viņam būtu "laimīga dzīve" - tā viņš teica. |
Between The Lines
Archives
March 2019
|