Šī dziesma un mūzikas klips manī izraisa tik savādas, skumji sērīgas sajūtas. Thank you, Evelyn, for this song.
1 Comment
Vakar no skapja dziļumiem izvilku savas vecās dienasgrāmatas. Man ir saglabājušās pilnīgi visas - no 1. klases sākumskolā līdz pat augstskolas 4. kursa plānotājam + vēl piecas mūzikas skolas dienasgrāmatas. Šī savu gadu pāršķirstīšana rada iespaidu it kā tas viss būtu bijis tikai mirklis, un atmiņas veido varenu, iekšēju ūdenskritumu. Nedaudz sāpīgi piezogas doma: nebūs vairs skolas. Sākumskola ir pastalas, linu tērps un tautu dejas, prieks par "malacis" un asaras par "vāji". Pamatskola manā prātā ir pilnīgi kā pārklāta ar miglu (tā, it kā tajā laikā es nomodā gulēju). Lielākā daļa pamatskolas atmiņu manī izraisa pārliecību, ka tā laika "es" bija pilnīgi cita persona. Atceros, ka manās interesēs stipri dominēja mājdzīvnieki (to var spriest pēc visiem kaķu un jūrascūciņu kristību dokumentiem un pārdomām, cik ļoti es vēlētos būt kaķis). Tā laika lielākā traģēdija laikam gan bija tas, ka vasarā biju spiesta spēlēt akordeonu. Akordeons bija daudzu manu pārdzīvojumu iemesls. ^^ Cik sevi atceros, es vienmēr biju nedroša, raudulīga, neizteiksmīga, savā iedomu pasaulē dzīvojoša meitene ar priekšzīmīgu uzvedību, nestandarta interesēm un ļoti šauru draugu loku. Es nebrīnos, ja kāds no maniem bijušajiem klasesbiedriem, apskatot vecās bildes, nodomātu: who the fuck is this girl?
Laikam skolas nomainīšana pamodināja mani manī, un es perfekti atceros visu savu vidusskolas laiku. No jesusfreak es pamazām pārtransformējos uz gothic girl, kas savā sākumstadijā drīzāk atgādināja emojerk. Tajā laikā subkultūras bija diezgan populāra parādība. Protams, ne Rēzeknē un ne ģimnāzijā, kur es biju vienīgais melnais eksemplārs skolā un viens no retajiem pilsētā. Kāpēc es to saku? Man gribējās sev līdzīgus metālu mīlošus draugus, kuru tajā laikā bija tik maz, bet tagad - everywhere. Netrāpīju. ^^ Bet vidusskola bija skaisti, patriotiski un nostalģiski laiki, lai gan, atceroties sevi, es joprojām netieku vaļā no pārliecības: I was a silly, insecure kid. Bet labākais, visjaukākais un burvīgākais (trūkst vārdu) laiks bija augstskola! Četri neaizmirstami gadi - pilni atklājumu, pārbaudījumu. Vērienīga iekšējā izaugsme. Un tagad tas viss ir beidzies. Es neplānoju mācīties maģistros dažādu iemeslu dēļ, tāpēc uzskatu, ka tagad ir noslēgušās manas skolas gaitas. Un sajūta ir tāda, nu, tāda... And what now? Tik neforši ir šķirstīt šīs dienasgrāmatas zinot, ka pēc tām vairs nebūs vajadzības. Es esmu pieaugušais, un katrs nonāk līdz šim savādajam punktam savā laikā. It kind of sucks yet is alright. 17. jūnijā 11:00 sērīgi svinīgais izlaidums Rēzeknes Kultūras namā. Nāciet, radi un draugi, kas jūtas gana tuvi draugi, lai pamostos ierastos uz šo ļoti pieticīgo pasākumu. Starp citu, es būšu augstpapēžu kurpēs. ^^ Tādas lietas gadās tikai reizi piecos gados. Brīvības sajūta ir neaptverama. Es paveicu pēdējo lielo uzdevumu - aizstāvēju diplomdarbu un ļoti ļoti veiksmīgi. Varbūt pat pārāk veiksmīgi. Pilnīgi šķiet, ka Dorians Grejs turēja manu roku aizstāvēšanas laikā. (Bet vispār mans talismans ir maza, noskrandusi lelles rociņa, saukta par Mazo Rociņu, ko es atradu Porto uz ceļa, un kas ļoti savādā veidā uzrunāja, un es viņu paglabāju. Vēlāk sāku ņemt līdzi uz visādām ieskaitēm un tās visas izvērtās pozitīvi). Bet vispār esmu ļoti nemāņticīgs. Pašlaik klausos nesen atklāto grupu, kas izraisa eargasm. Un man gribas dejot ar kādu no saviem skaistajiem un aristokrātiskajiem iedomu tēliem. Šai dziesmai piemīt Po stāstu mistika un atmosfēra. You're lost in time. I'm lost in you. |
Between The Lines
Archives
March 2019
|