I fought bravely, I cried and burned in rage, I accepted and surrendered, then fought again. I runned and I chased. Reproached, denied and begged. I hurt myself in many different ways and threatened with my death. I tried to laugh at my loss but in the end I could only weep. I tried to run from my past and not to look in the future but woke up surrounded by the fragments of agonizing memories and pricking fears of tomorrow. I woke up so tired and sick. But nothing has changed.
When you truly love someone, you kill your ego. It feels like killing yourself at first. But this is the sacrifice you must bring. For your beloved ones to be happy. You let go everything that made you feel good and calm and happy and satisfied. You embrace the shivers of pain, grief and fears that run through your body and mind. You demand for more! Because you cannot kill your ego without it. When you've lost there's no fear of losing anymore. I'm not sure that happiness may come back but there will be peace (if my ego can be killed at all. I don't know how strong he is but I suspect that he may be stronger than I am). There are strong, weak and dull people. Strong are often mistaken with dull. Subtle and emotionally rich are often mistaken with weak. Dull is the worst, because a weak person can be made stronger. You can break a weak heart, you can break a strong heart but you cannot break the indifferent one. All my life I analyzed everything and chased for deepness and complexity and collected thoughts and memories lying to myself that everything is eternal. I tried not to think that these memories will bring me so much pain and nostalgia when the lightning of mortality strucks my illusionary castles and sanctuaries. I led such a beautiful, colourful and fabulous life full of dreams and wonders, secrets and insanely unbelievable hopes. I mean, sooner or later everyone meets reality. And it's so much easier when you've lived in reality not in fantasies. Always be ready (or learn to be ready) to say goodbye, because that's the life -- it's full of goodbyes.
0 Comments
Šī vasara mani nelutināja. Ārēji sasildīts, es iekšēji drebinājos. Un nepārtrauktā vēlmē pēc iekšēja siltuma es tiecos pēc liesmām un apdedzinājos neskaitāmas reizes. Es vēlētos, kaut spētu mācīties no sāpēm un triecieniem, bet tie man neko neiemāca. Mani vada nesaprotams instinkts, un es esmu zaudējis kontroli pār sevi un savu dzīvi kopumā.
Ilgu laiku neesmu neko publiski rakstījis. Laikam tādēļ, ka viss, ko spēju uzrakstīt ir nožēlojams, rūgtuma pieliets teksts bez jebkādas literāras un pamācošas vērtības. Esmu ļoti noguris. Varbūt pat iztukšots. Un tā nu ir laikam atnākusi tāda diena, kad es zinu -- vēl viena apdedzināšanās mani sadedzinās. Man ir jāpieliek vēl vairāk pūļu, lai kontrolētu sevi un sakārtotu savu izvandīto galvu. Es vairs neprotu būt racionāls, es dzīvoju pagātnē, ilūzijās, kaut kādā sadrumstalotā universā, kas veidots no fragmentiem. Es esmu saslimis. Nezinu pat, kādēļ to visu rakstu šeit. Bet ja jau sāku, tad kāpēc ne. Es tik maz rakstu un saku par sevi. Reizēm rodas sajūta, ka es esmu paslēpies no visiem, lai izcīnītu visas cīņas pats sevī. Bet jocīgi, ka visas cīņas, kas notiek paša prātā, pārvēršas par kariem, kur abas puses esi tu pats, un rezultātā neviena no šīm pusēm nespēj uzvarēt. Tikai lauzt un lauzt. Un izrādās, ka ir tik daudz, ko lauzt. Vakari, kad šķiet, viss ir salauzts, pārvēršas par rītiem, kad atrodas vēl kaut kas neskarts, ko salauzt. Un manas armijas ķeras tam klāt. Pat nedaudz interesanti, vai kādreiz tam arī pienāk beigas? Vai manī kaut kur ir meistars, kas labo salauztās mantas, un fēnikss, kas spēj atdzimt no pelniem? Ja nu nav. Jānoslēdz miers ar sevi. Kāds ir teicis, ka nespējot mainīt apstākļus, ir jāmaina sevi un savu attieksmi. Bet kur rast vēl spēku? Ierastie spēkavoti ir izsmelti. Jāmeklē kaut kas jauns. Rudens? Gribas letarģija kā biezs un šķebīgi salds liķieris. Šovasar es ļoti maz uzturējos starp cilvēkiem, un tagad laikam ir pienācis brīdis, kad sevis šķiet par daudz. Sevī var noslīkt. Cilvēki atgādina, ka dzīve nav tikai manā galvā, bet arī ārpus tas. Man laikam nepieciešama dzīve ārpus savas galvas. Gan nepieciešama, gan stingri rekomendējama. Kādam jāsarauj tas mānīgais plīvurs, kas man nedod neko saredzēt ar skaidru skatienu. Šī vasara bija arī piedzīvojumu un atklājumu pilna. Bet nevaru pateikt, ka es tos spēju pilnībā novērtēt un izbaudīt. Tas bija kā klejot iemigušam; garām slīd skaistas ainavas, bet tu guli un ne velna neredzi. Tikai nostalģiskus sapņus un murgus. Tu atrodies kaut kur citur. Tu esi gan bēglis, gan vajātājs. Gan draugs, gan ienaidnieks. Gan ticība, gan bezcerība. In your head they are fighting. Un bailes. No nelaimīgam beigām, galvenokārt. Bailes sajust, ka nekas nav manās rokās. Pat manis paša nākotne. Lai vai kā, ir atnākusi diena, kad vēl viena apdedzināšanās mani sadedzinātu. Liesmu dzēst nav manos spēkos, bet es varu ļoti ļoti saņemties un nedaudz pasargāt sevi; nejusties varbūt tik ļoti kā naktstauriņš. Vismaz kādu laiciņu, kamēr nedaudz atkopšos. Vai varbūt sadegšu un pats būšu liesma, pie kuras citi varēs svilināties. Vai varbūt kāda dievišķa, gaiša būtne atdos man nozagto, liesmizturīgo pūķa ādu. Būšu laikam izmurgojis visu par vietu, kur es šovasar biju pazudis. Es būšu atpakaļ. Un es ceru, ka drīz. |
Between The Lines
Archives
March 2019
|