Ir pienākuši laiki, kad man patīk ~90-100 mūzikas grupas un šis avots ir neizsmeļams... jo dziļāk roc, jo vairāk zemes. Bet katrs gadalaiks man saistās ar noteiktu mūziku. Visticamāk kaut kādu smalku asociāciju un īpašas noskaņas dēļ. Katru gadu ziemā klausos aptuveni vienu un to pašu mūziku. Un tas notiek neapzināti. Ziemai piestāv mistiska, melanholiska, ēteriska, drūma mūzika, bet tajā pašā laikā tur ir arī savāda gaisma, cerība, gluži kā sniega mirdzums vai tumsā degošs lukturītis, vai sveces liesma. To nevar tā izteikt vārdiem. Pacienāšu lasītājus ar mūziku, kuru klausos kailajā novembrī, Ziemassvētkos un drūmās februāra naktīs. Jūs varat mani arī pacienāt ar savējo. Es neiekļaušu šeit informāciju par grupu, to var atrast internetā, ja ir vēlme uzzināt vairāk. Es arī neatkārtošos par to, cik daudz man šī mūzika nozīmē... kad vēlos to pateikt, man vienmēr trūkst vārdu. Bet es pievienošu pāris burvīgas dziesmas un albumus, kas mani visvairāk aizgrābuši, tā teikt. London After Midnight "Of all things that I'd most like to receive there's just one thing I really want this Christmas Eve." Sacrifice Christmas Song Shatter (All My Dead Friends) Favourite albums: Oddities (1998), Psycho Magnet (1995) Nox Arcana "Standing here on the darkened street Can't remember years Swirled like bitter ashes." Coventry Carol Solitude December Winds Favourite albums: Transylvania (2005), Carnival of Lost Souls (2006), Winter's Knight (2005)
7 Comments
Šodien es sniedzu savam sirdsdraugam koncertu. Tas vienmēr norisinās tik neparasti. Manā necilajā telpā tiek ieviesta mistiska un radoša gaisotne ar svecēm, gaismekļiem un dažādām ērtībām. Es sagatavoju dziesmu sarakstu, sagatavojos un ierodos. Uz maniem koncertiem parasti atnāk tikai iedomu tēli un sirdsdraugs (laikam tādēļ, ka neviens netiek aicināts pagaidām). Netiešie viesi ir mani vecāki un brāļi, kam nejauši gadās dzirdēt manus dziedājumus. Šajā divvientulībā tiek izpildītas gan manas jaunākās dziesmas, gan nostalģiski senās, gan dīvainās, gan arī citu izpildītāju dziesmas. Viss, ko vien mans vienīgais fans vēlas dzirdēt. Reizēm tiek izmantota ģitāra, citreiz - klavieres. Nemo vienmēr dzied man līdzi. Un tas ir tik jauki - zināt, ka manas dziesmas zina vēl vismaz viens cilvēks.
Es apzinos, ka pēc manis paliks šī mūzika, ko es radīju. Klausoties vai izpildot tās, es redzu savu izaugsmi, kavējos savās pagātnes emocijās, pārdzīvojumos, priekos. Ja kādreiz man likās, ka sacerēt un apkopot dziesmas savā nodabā ir ļoti savādi, tad tagad tas jau ir kļuvis par manu ikdienu. Reizēm es iedomājos, ka šīs dziesmas tiek kaut kur dziedātas, ka tās nenomirst, bet dzīvo. Pat nebūtu svarīgi, vai zem tām vēl būtu mans vārds. Es vēlos paturēt šo radīšanas prieku tik, cik ilgi vien pastāvēšu. Nav svarīgi, vai man kādreiz izdosies iekarot sev auditoriju un mazumiņu atpazīstamības. Tā vienkārši ir mana sirdslieta, kas nekad nepazudīs. Sev es nekad nekļūšu komerciāls un neizsmelšu savu iedvesmu. Tā nāks un ies, kad vēlēsies. Mūzika bez standartiem. Nākošgad es darbošos ar jaunu projektu. Tas būs mans gads. Pūķa gads. Un es vēlos veltīt pūķiem savu nākamo dziesmu albumu (jeb vācelīti). Dragonsoul. |
Between The Lines
Archives
March 2019
|