Jūlijs velkas kā mūžība. Sen neveicu šeit kārtīgu ierakstu. Varbūt tāpēc, ka laiks likās notikumu aprakts, un man sagādā grūtības aprakstīt emocijas un notikumus. Vārdos tos jau nemaz nevar ietērpt. Jābūt tajā pašā laikā, vietā... Reizēm, kamēr emocijas vēl svaigas, tās var rakstiski iemūžināt, bet tad viss izklausās pārāk privāti. Tādēļ es publicēju tikai pārdomas. Laikam jau grūti apvienot virtuālu domnīcu ar klades dienasgrāmatu. Otrajam tiek dāvāts vairāk laika un uzmanības. Patīk aptaustīt, sajust savas domas - tā brīža rokrakstu, ielīmētās bildes, citātus. Nē, blogs nekad neaizstās reāli aptaustāmu un sajūtamu dienasgrāmatu... hell, to es jau kaut kur teicu.
Pēdējā laikā esmu grūtsirdīgs. Man pietrūkst apņēmības celties no rītiem, pietrūkst vēlmes kaut kur doties. Šī nav pirmā reize, kad uznācis tāds periods. Jebkurš laiku pa laikam tiek izsmelts un nespēj saņemties, lai meklētu veidus, kā sevi atkal piepildīt. Varētu teikt, esmu izlādējusies baterija. Apzinos, ka iekšēji kaut kas jāmaina, bet jau atkal trūkst motivācijas. Viss šķiet nesvarīgs. Galvenais, ka šis rudens no manis prasīs patiešām daudz - jāmeklē jauna vieta, veids kā nopelnīt naudu. Reizēm šķiet, ka es nevarēšu saņemties. Tāpat kā ar to daudzgadīgo vēlmi uzrakstīt garu rakstu darbu. Tik daudzi darbi man šķiet neiespējami. Ne grūtību dēļ, bet tādēļ, ka es neprastu savienot sevi ar kaut ko, kas nedotu man prieku, piepildījumu. Reizēm šaubos, ka esmu kā tie cilvēki, kam nauda spēj iedvest vēlmi strādāt. Bet no otras puses, arī man patīk noteikts ikdienas režīms - tas rada ilūziju, ka laikam ir jēga. Tā kā tas bija skolā - es eju, daudz kas man patiešām riebjas, bet tomēr es eju, jo tā vajag. Viņi teica. Bet vai man izdotos dabūt radošu darbu? Dzīvošana sabiedrībā un šajā noteiktajā sistēmā ir pārbaudījums. Esmu kā uz adatām, kad nokļūstu šajā ritējumā. Es netiecos pēc draugiem (tas ir neapzināti; vienkārši esmu tā iekārtots, ka cilvēki man nepieciešami tikai brīžos, kad uzaust vientulības svelošā saule). Tāpēc man nav cilvēku, kurus patiesi varētu saukt par draugiem. Vienmēr ir pieticis ar vienu (toties sasodīti labu) universālu draugu, kas aizstāj veselu baru. Iekšēji es tomēr ilgojos pēc... pārcilvēkiem, jā. Pēc skolotājiem, domātājiem, māksliniekiem (nevis tiem, kas it kā nēsā šos vārdus kā zvārguli, kas apnicīgi skan). Pārāk daudz man nozīmē mūzika, tāpēc es nevaru apmeklēt daudzas vietas. Fiziski nespēju klausīties stulbu mūziku. Tātad reti kura publiska vieta man nes gandarījumu. Cilvēkos mani nepatīkami pārsteidz vesels lērums cilvēcisko īpašību; vienmēr esmu uzskatījis, ja man kāds nepatīk, tad kāda velna pēc man ar viņu jāpavada laiks? It sevišķi nevaru ciest tās visas intrigas, aprunāšanu, triviālismu, sīkumainību, gara seklumu. Kur ir visi tie maģiskie cilvēki, kuriem es kādreiz ticēju? Jā, protams, man nav svarīgas attiecības ar "otrajām pusītēm". Tas diezgan stipri mani atsit no normālās dzīves. Man nav svarīgi kādreiz apprecēties. Un kāzas nebūs mana vislaimīgākā diena pasaulē. Kāzu nebūs. Varētu būt draugs vai draudzene, vai "ģimene", bet nekādu saistību. Par tādiem cilvēkiem mēdz teikt: viņam nav vērtību. Nē, mana vērtību skala vienkārši ir pavisam citādāka. Nekad neesmu izpratis, kādēļ cilvēki tik izmisīgi meklē sev otru pusīti, it kā tas būtu dzīves augstākais, varenākais mērķis. Katram ir vajadzīgs kāds, kas mīl; kāds, ko mīlēt, bet šeit partneris tiek neticami pārvērtēts, bet draugi - nenovērtēti. Reizēm, it sevišķi jau dāmas, ķer vīriešus, kas nav ne sūda vērti, lai tikai viņām kāds būtu... Būšanas pēc, jo citādi viņas ir tik vientuļas. Un jau tā iedomīgie muļķi kļūst vēl iedomīgāki, jo sieviete taču vairo vai pazemina vīrieša pašpārliecinātību. Galu galā, visi ir viens otra vērti. Vēlāk tiek stāstītas daudzās problēmas, ierobežojumi, ko rada šīs attiecības. Tas liek man justies vēl apmierinātākam, ka neesmu sasaistījies ne ar vienu. Protams, es nevēlos nomelnot šo attiecību vērtīgumu. Savienība ir skaista, ja starp mīļotajiem valda draudzība, sapratne, īsta mīlestība, īsta, neliekuļota interese vienam par otru. Un tādu pāru (gan tradicionālo, gan netradicionālo) ir ļoti daudz. Skumji apzināties pašam sevi. Man nav īsti vietas šajā vietā. Man nav arī vēlmes meklēt un atrast savu vietu. Tādēļ turpinu attīstīt savu pasauli, savu redzējumu. Dzīvot savas divas, piecas, desmit dzīves. Ceru, ka man nav kāda garīga kaite. Bet arī tas ir subjektīvi...
4 Comments
Rītausma
7/26/2011 10:45:59 pm
Mums katram ir sava personīgā pasaule šajā lielajā pasaulē. Galvenais, lai dzīvošana tajā Tev nes gandarījumu.
Reply
Ilmaars
7/28/2011 11:29:47 pm
arii es domas apskauju un samiiļoju Juus
Reply
Sinmaster
7/29/2011 12:28:41 am
Indīgs komentārs, jāsaka. Jūs vienmēr atrodat vietu, kur iestarpināt Jūsu pārliecību. To mainīt nav manos spēkos. Kārtējo reizi vienkārši skumji nopūšos. Cilvēki vienmēr grib mainīt viens otru, izdzēst to, kas viņam otrā neapmierina. Teikt: tas nav īsts, tas nav pareizi, tā ir ilūzija...
Reply
Sinmaster
7/29/2011 12:34:04 am
Vēl gribēju piebilst, ka nav sarežģīti būt sev pašam. Sarežģīti ir izlikties par kādu citu.
Reply
Leave a Reply. |
Between The Lines
Archives
March 2019
|