Būšana. Būšana mātei. Kā tas ir un kas tas ir, kad iepriekš es biju brīvības iemiesojums, dinamikas virpulis, sev piederoša būtne, dzīves svinētāja? Esmu nogājusi garu ceļu, lai izmainītos miesīgi un garīgi, lai pielāgotos izaicinājumam un saprastu, ka māte nav kārtējā loma. Tā ir vesela jauna pasaule, kas izmaina tevi visu un caur šo metamorfozi atbrīvo un savažo. Taču tas ir laikam skaistākais, kas ar mani dzīvē noticis. Varbūt to jūt katra sieviete, kas pati izvēlējusies šo ceļu.
Caur to es beidzot sapratu, ka šī būšana tiešām ir sievietes spēcīgākā pieredze. Vīrietim ir jākāpj kalnos un jāiet karā, lai kaut nedaudz tuvotos tik spēcīgai pieredzei. Caur šo es redzu viņu apdalītību. Caur šo es redzu, kāpēc sievietei iestājas pašpietiekamība. Ir paveikts kaut kas lielāks par mani pašu. Šī būšana man ļāvusi maksimāli pietuvoties dzīvniekam un dievam. Kāpēc abiem? Es nekad sevi neesmu līdz šim redzējusi kā zīdītāju. Ja Dievs cilvēku radījis pēc savas līdzības, tad kāpēc esmu radīta pēc dzīvnieka līdzības? To es domāju, piekļaujot mazo dzīvībiņu sev klāt un jūtot, ka nemaz tik daudz neatšķiros no kaķenes, kas murrā un jūt instinktus, kad viņas mazuļi zīž un aug. Tāpat es neesmu agrāk jutusies kā Radītājs, taču, izlolojot dzīvību sevī un laižot to pasaulē, es jutos kā dievība. Nē, ne tāda, kuru jāpielūdz. Tāda, kura ir radījusi cilvēkbūtni. No darbības, sēkliņas un augsnes. Caur tevi, bērns, esmu sapratusi, ka būšana sievietei ir spēks. Milzīgs spēks, izturība, intuīcija un auglība. Nekad es sievieti vairs neredzēšu tā, kā redzēju agrāk. Nekad vairs nesapņošu būt vīrietis, jo tas ir praktiskāk, vienkāršāk, bezatbildīgāk.
0 Comments
Leave a Reply. |
Between The Lines
Archives
March 2019
|