Atceros saulainu vasaras dienu tālu tālu prom, kur viņas ādu apdzīvoja spāres, uzsūcot maigo starojumu kā dzīvības eliksīru. Nevajadzēja nekādas ērtības. Tikai sauli, divvientulību, tumsas iestāšanos, ugunskura mistisko gaismu, kuras staros slāpa sirseņi un naktstauriņi. Pēc vecuma smaržojošās sienas, kuru dziļumos mūs apņēma pirmatnējas bailes un mūsu pašu radīto pasauļu trauksmainība. Neskaitāmos mirkļos ietīta paradīze. Tik vienkārša, neko daudz neprasoša, dabiska un nemākslota. Lūk, tāds mirklis, kas liek man pasmaidīt caur asarām, jo es zinu, kas ir laime, mīlestība, harmonija. Es zinu, kas ir piedošana, draudzība un noslēpums. Es zinu, kur palikusi mana sirds, un tur viņa vienmēr būs. Tur kā nevīstoša puķe viņa vienmēr ziedēs, ietīta mūžības apskāvienā.
2 Comments
Rītausma
3/6/2014 02:06:21 pm
Kā Tev šķiet, vai mēs vēl tur varēsim ieiet?
Reply
Sinmaster
3/6/2014 04:53:38 pm
Tikai tad, ja patiesi gribēsim.
Reply
Leave a Reply. |
Between The Lines
Archives
March 2019
|