Laikam jau mans pirmais ieraksts šeit 2012. gadā. Un laikam būs viens no retajiem ierakstiem. Reizēm es cenšos sev iestāstīt, ka man mazāk jāraksta, mazāk jāiemūžina, bet pagaidām es to nespēju iedomāties paveicam. Rakstīšana ir veids, kā nezaudēt sevi. Tā mani nomierina, ievieš skaidrību. Bezmiega naktīs pietiek izlīst no gultas un atvērt kladi un atdot tai visas rūpes un iedomu rūpes. Diemžēl arvien retāk spēju rakstīt to, kas būtu domāts citu acīm. Reizēm fiziski nespēju izpausties publiskā vietā. Kas agrāk bija tik vienkārši un dabiski, tagad šķiet tik nedabiski.
Gribēju padalīties ar to, kas tad īsti notiek manā dzīvē šajā tumšajā laikā, kad tik viegli ieslīdēt melanholijas valgos, lai gan man tas nekad nav bijis grūti. Es vēl joprojām mājoju kaut kādā paralēlajā universā, kur nav nekādu pienākumu celties un doties, un darīt. Es jau agrāk apzinājos šāda dzīvesveida labās puses - laiks ir tavs un tikai tavs. Tu vari apgūt to, ko tu vienmēr vēlējies, darīt to, kam tev nepietika laika. Bet es īsti neapzinājos šī dzīvesveida tumšās puses - bezmērķība, izolācija, nespēja vairs sevi kontrolēt, disciplinēt. Ārpus pienākumu grožiem nav nemaz tik patīkami eksistēt. Reizēm sāku domāt, ka cilvēks ir radīts tam, lai viņam kaut kas obligāti un piespiedu kārtā būtu jādara, citādi viņš pavisam izzūd no pasaules ritma. Es laikam pašlaik esmu izkritušais cilvēks, es augu ārpus sistēmas. Man nav nekādas lomas šajā dzīvē. Mana dzīve ir viena vienīga izklaide, bohēma un dzīves svinēšana, reizēm sirreāls sapnis, no kura nevar pamosties, reizēm murgs. Zūd mērķis, tad tas atkal uzrodas. Tiek kaut kas iesākts, tad atkal pamests. Savāds lidojums pār to, kas notiek man apkārt. Vērotāja lidojums. Svaidīšanās no vietas uz vietu. Bet kam nepieciešams cilvēks, kas eksistē tikai pats sev? Kāds, kas dzīvo savā iedomātā universā. Visu paturot sev, visu darot tikai savam priekam, savai izaugsmei. Tas ir kā eksistēt, reizē neeksistējot. Tas ir kā būt dievam - visaptverošai, visu saprotošai būtnei, kas nepiedalās cilvēku dzīvē. Nesen kaut kur izlasīju, ka dzīves jēga ir sameklēt sev dzīves jēgu. Vai tas nav viens ārkārtīgi grūts uzdevums? Cik savādi, ka skolas laikā likās, ka pēc skolas iet augstskola, pēc augstskolas uzrodas darbs, tad dzīvesvieta, vīrs, bērni. Uzrodas... Neko grūtāku par darba meklējumiem es dzīvē neesmu sastapis. Tieši sākt meklēt. Saprast, kur lai sāk meklēt. Saprast, ko tu vispār vēlies darīt. Vai kaut kas vispār no tā visa mani interesē tik ļoti, lai es tam veltītu savu vienīgo laiku tikai naudas dēļ. Savu vienīgo dzīvi. Vai tas, ko es māku darīt, ir tas, ko es vispār vēlos darīt. Un sava vieta uz šīs zemes... varbūt to iespējams iegūt tikai pasaku pasaulē vai arī ar bagātu vecāku palīdzību, vai ķidājot zivis Lielbritānijā. Bet man klājas labi tik un tā. Katram vakaram ir cita garša. Viss notiks savā laikā un vietā. Un, galu galā, es esmu ārkārtīgi optimistisks pesimists.
2 Comments
cilveeks
1/18/2012 12:02:04 am
neko speciaali nevajag mekleet
Reply
Leave a Reply. |
Between The Lines
Archives
March 2019
|