Šodien es biju M.M. Gandrīz divus gadus nebiju šai mājā. Grūti bija noticēt, ka kādreiz šī vieta bija mūsu patvērums no visas pasaules un mēs mēdzām tur dzīvot dienām ilgi. Tā ir tik pamesta, tik auksta, izvandīta. Tā brūk. Kā simbols tai pasaku valstībai, kura man bija jāpamet, lai kā arī negribētos. Tagad tā ir vairāk sveša nevis tuva. Tagad tajā var ienākt, bet negribas uzkavēties...
Tik plašas skumjas mani apņem, kad es iegriežos vietās, kas atstātas pagātnē. Savādas sajūtas. Liela nostaļģija. Tad gribas raudāt, jo atmiņas kā liesmas vējainā dienā. Kāds sarušina krāsnī padzisušas ogles un tās iedegas spoži un silti. Es izgāju cauri istabām. Tajās iespīdēja saule, bet tā nepielēja vairs šīs telpas ar prieku. Drīzāk gan izgaismoja skumjas. Katru reizi sevī es atvados no šīs vietas arvien vairāk un vairāk. Tavs krītiņu zīmējums, mans zilais džemperis, putekļainie matrači, visi sīkumi, kas stāsta un atgādina. Mūsu ugunskuri, smieklīgi, baisi un brīnumaini atgadījumi... Tu un šī māja. Un tornis, kas stiepjas debesīs un atver mūsu plašumu. Rītausmas un saulrietu tornis. Šķiet, ka man mūžīgi tā visa ļoti pietrūks. Māja, tornis un tu. Bet tā nav rūgta un smagnēja pietrūkšana. Tā ir brīnumaina, jo ļoti ļoti stipra un īsta. Tā ir atcerēšanās, ka mums pieder viss, un nekas mums nepieder, un katrs pavērsiens, kas māca mums atvadīties, ir vērtīgs. Un, zaudējot vienu svētnīcu, mēs iegūstam kādu citu. "Maza pilīte manas asins
uzrasoja uz karstas dzīves, iztvaikoja, un likteņa vējš pacēla gaisā iesārto miglu... Tagad pie tevis es būšu biežāk." O. Vācietis Ir tāds nedaudz nostaļģisks februāra vakars, un es aizdomājos par dzīvi šī gadsimta pašā sākumā. Tā taču nekad vairs nebūs... Mums ir pieejamas tik daudzas skaistas lietas, tik daudz daudzveidīgas informācijas, un es jūtu, kā šis laikmets pamazām pārveido mani, piemērojot mani šai steigai un iekārtojumam. Un baudīt radīto tagad šķiet ērtāk un labāk, nekā radīt, jo tik daudz kas lielisks ir saradīts un pieejams. Vai ir vērts pielikt tam visam klāt savu artavu? Internets ir pilns ar grāmatām, mūziku, mākslu. Aizvērtām acīm tu stāvi ar atplestām rokām un viss tik birst, birst, birst... caur tevi kā caur sietu. Negribas vairs atkārtot. Un papildināt negribas. Nevienu domu negribas vairs izteikt laikā, kad viss pateikts. Negribas it kā palaist garām skaisto, bet arī nav žēl, jo cits skaistais nāk tā vietā. Ar šo laikmetu jāsamierinās. Kādēļ tik daudzi ārkārtīgi radoši un talantīgi cilvēki pārstāj radīt? Lai kas tas būtu, es jūtu, ka tā ir ļoti pareiza izvēle, kad pienāk laiks apstāties. Pārmaiņa, kas pieliek punktu kaut kam vecam, bet vēl nav ieradies jaunais, kas to nomainīs.
Jāizgaršo ceļš. Jāierauga vairāk pasaules. Jāatver jauna dzīves šķautne. Man šķiet, ka pienāk tāds brīdis, kad mūza nevis aiziet projām, bet kļūst tik pierasta kā veca draudzene. Apziņa, ka iedvesma ir blakus, dara laimīgu, bet šī laime dara pašpietiekamu. Un vispār šī apmierinātība ar dzīvi, savādais piepildījums un nepārtrauktā kustība dara mani tik pašpietiekamu, ka arvien retāk man gribas dot par to vispār jebkādu ziņu. Skumjas un sāpes radīja manī cīņu, un man tik daudz bija, ko sacīt caur mūziku, vārdiem, dzeju. Tagad, kad skumjas ir vien tāla atblāzma vai rets, taču ļoti mīļš ciemiņš, nav vairs vārdu. Ir lidojums, vai varbūt tuvošanās kaut kam ēteriskam. Un tomēr. Man pietrūkst šī gadsimta paša sākuma un man negribas doties tur, kur laikmets dodas. Kāds savāds dzīves rats. Mēs tiecamies nokļūt komforta zonā un tad tiecamies aizbēgt no tās. Mēs maināmies lomām. Izdzīvojam situāciju no "cietēja" puses un tad kļūstam "pāridarītāji". Lai gan abas šīs loma ir tikai mūsu pašu izvēle. Kā lai žēlo otru brīdī, kad dzīve dara viņu stiprāku? Kā lai vaino otru brīdī, kad viņš tiecas pēc laimes?
Ar laiku es atkal un atkal saprotu, ka viss, ko mēs varam, ir būt klāt, dāvāt gaismu un mīlestību otram un būt pietiekami vīrīšķīgiem, lai neizvēlētos pašdestruktīvas lomas, kas baro un lutina mūsu pašu egoismu. Kārtējo reizi es vēlos pacelties sev pāri vai ieklīst pašos dziļākajos dziļumos, kur slēpjas milzīgas gaismas rezerves. Atcerēties, ka, lai kas notiktu, lai cik smagas būtu vilšanās... nežēlot sevi un nekļūt cietai. Nespēlēt lomu. Bet tiekties pēc neizsīkstošās gaismas. Dzīve darīs pa savam, mani mīļie draugi. Vienmēr darīs pa savam. Ja mīlat, tad esiet patiesi un saudzīgi aizejot. Ja mīlat, tad atlaidiet aizejošo, pieņemot to, ka sēras ir dabisks process, kas darīs jūs lielākus. Ja mīlestība ir, tad tā izdzīvo. Ja nav, tad nekad nav bijis. This song reflects some vibrations of my past bringing the shivers of melancholy back to my heart. My love will never die. It just slowly dives into eternity to dwell there forever and to send a shining light to my beloved. "Mind fills with the thought Maijs ir tik pārsātināts ar brīnumiem, kas priecē redzi, dzirdi un ožu. Šeit ir daži fragmenti no dabas dzīves maija mēnesī:
|
Between The Lines
Archives
March 2019
|