Kāds savāds dzīves rats. Mēs tiecamies nokļūt komforta zonā un tad tiecamies aizbēgt no tās. Mēs maināmies lomām. Izdzīvojam situāciju no "cietēja" puses un tad kļūstam "pāridarītāji". Lai gan abas šīs loma ir tikai mūsu pašu izvēle. Kā lai žēlo otru brīdī, kad dzīve dara viņu stiprāku? Kā lai vaino otru brīdī, kad viņš tiecas pēc laimes?
Ar laiku es atkal un atkal saprotu, ka viss, ko mēs varam, ir būt klāt, dāvāt gaismu un mīlestību otram un būt pietiekami vīrīšķīgiem, lai neizvēlētos pašdestruktīvas lomas, kas baro un lutina mūsu pašu egoismu. Kārtējo reizi es vēlos pacelties sev pāri vai ieklīst pašos dziļākajos dziļumos, kur slēpjas milzīgas gaismas rezerves. Atcerēties, ka, lai kas notiktu, lai cik smagas būtu vilšanās... nežēlot sevi un nekļūt cietai. Nespēlēt lomu. Bet tiekties pēc neizsīkstošās gaismas. Dzīve darīs pa savam, mani mīļie draugi. Vienmēr darīs pa savam. Ja mīlat, tad esiet patiesi un saudzīgi aizejot. Ja mīlat, tad atlaidiet aizejošo, pieņemot to, ka sēras ir dabisks process, kas darīs jūs lielākus. Ja mīlestība ir, tad tā izdzīvo. Ja nav, tad nekad nav bijis.
0 Comments
Leave a Reply. |
Between The Lines
Archives
March 2019
|