"Es atkal domāju, kā mēs varētu pārstāt mīlēt viens otru," viņš teica, guļot savas izredzētās klēpī. "Mēs paņemtu smagu, smagu āmuru un sadauzītu šīs jūtas pulverī, ko aizpūstu vējš."
"Mēs izbarotu tās izsalkušiem suņiem," viņa teica, noglāstot sava izredzētā pieri. "Mēs aizietu uz bērnu patversmi un izdalītu tās par brīvu tiem, kam šo jūtu trūkst." "Vai varbūt sagrieztu tās mazos gabaliņos un tad sašūtu milzīgu buru kādam mistiskam kuģim." "Pagatavotu no tām visspēcīgākās zāles vai visbīstamāko indi." "INDI! Lai noindētu mūs pašus," viņa iesaucās. "Jo mēs nespējam vairs tā turpināt. Mīlestības ir tik daudz! Kā es vēlētos, lai tu man neko nenozīmē." "Un es vēlētos, lai tu nicini mani," viņa maigi ielūkojās izredzētā acīs. "Mēs varētu aprakt šīs jūtas kapsētā un uz kapakmens uzrakstīt: "Šeit mīlestība ir aprakta dzīva."" "Vai varbūt iemaisīt krāsās un nokrāsot kādu pamestu māju." "Vai uzgleznot gleznu, kuru uzlūkojot visi nezkādēļ izplūstu asarās," viņš aptina izredzētās matu cirtu ap savu delnu. "Kādēļ gan? Kādēļ izplūst asarās par tik nicināmām, mokošām jūtām? Es apmētātu šo gleznu ar akmeņiem." "Varbūt es to paslēptu dziļi pagrabā un reizēm atnāktu uz to paskatīties. Kad pienāktu ziema, es to sadedzinātu un sildītos." "Šī uguns tevi pārvērstu ledū." "Es nemūžam nebūšu brīvs," viņš novaidēja. "Varbūt, ja mēs saprastu, kā tas sākās, mēs izdomātu, kā to izbeigt." "Tas sākās, kad mēs satikāmies kapusvētkos pie kāda sveša, aizauguša kapa. Tev bija sešpadsmit un man bija piecpadsmit. Un priesteris nosvētīja mūs ar svētīto ūdeni. Smaržoja vīraks. Cilvēki nāca pie mirušajiem, lai satiktu dzīvos." "Ak, dievs... un tad es tev pajautāju, vai šeit guļot tavs radinieks. Tu atbildēji, ka neguļot vis. Un pajautāji man to pašu. Un mana atbilde bija tā pati. Es nopirku tev saldējumu vafeļu glāzītē un no tā brīža rūpējos par tevi līdz pat šai dienai. Un tu darīji tāpat." "Bet kurā mirklī? Kurā mirklī atnāca tas brīdis, kad mēs saslimām ar šo nedziedināmo kaiti?" viņa domīgi nošūpoja galvu. "Kā lai es to zinu? Varbūt tad, kad es kaut kādā prāta aptumsumā pateicu, ka mīlu tevi, lai gan vēl nenojautu, kas tas ir." "Varbūt tas bija tad, kad mēs laidām pūķi vējainā dienā. Es tevi noskūpstīju, lai gan mana mute bija pilna ar matiem." "Tā bija riebīga diena. Būtu es zinājis, ka viss tik tālu aizies, būtu iespļāvis tev sejā." Viņa pasmaidīja. Bet tas bija pavisam īss un skumjš smaids. "Tas bija brīdī, kad mēs iegājām baznīcā aplūkot svētos tēlus. Un pēc ilgas pastaigas mēs iededzām sveces. Viens par otru. Tu sacīji: "Neviena no svētajām nelīdzinās tev skaistumā. No šī brīža pielūgšu tevi." Un es tad atbildēju: "Bet tu būsi mans dievs un pavēlnieks."" "Ak... nestāsti tālāk! Tas noteikti bija tas brīdis un citi brīži pirms un pēc tā brīža. Tās stundas, kad šī apsēstā doma ienāca mūsu prātos, un šausmonīgais turpinājums, kad vārdā nesaucamās jūtas aptina mūs kā oreols." "Kāda muļķība -- dāvāt nemirstīgu mīlestību mirstīgai dievībai," viņas acīs bija manāmas asaras. Bet viņa tās aši notrausa. "Es pārvērstu šīs jūtas rudens lapās un katru dienu nāktu skatīties, kā tās pūst. Un galu galā sasedzas ar baltu sniega segu." "Es iemestu tās upē un vērotu, kā tās aizpeld un jūrā kalpo par barību zivīm," viņš neredzēja savas izredzētās asaras, bet juta, ka viņa raud. No tā sažņaudzās viņa sirds. "Es nemīlu tevi," viņa teica, sajūtot sāpes, kas patiesībā bija viņas izredzētā sāpes, bet kaut kāds nesaprotams spēks tās sadalīja divās vienādās daļās, lai abiem pietiktu. "Un es nicinu tevi. Lai gan par vēlu... par vēlu. Par nozagtu svētlaimi, kas paredzēta vien dieviem, cilvēkiem ir smagi jāmaksā. Un truli nolieguma vārdi vairs nelīdzēs." Viņš juta, kā nesaprotamais spēks pasniedz sāpes viņa sirdij. Viņu pirksti cieši savijās kopā. 2013.09.06 1:31
0 Comments
Šo miniatūru ir sarakstījis manis radīts tēls vārdā Nātans.
2010. 28. oktobrī Gadu desmitiem es biju spiests lūkoties pa atslēgas caurumu. Mana tumšā, tukšā istaba glāsmaini izgaismojās, kad Paradīzes stari iespīdēja pa mazo caurumu. Mirdzošu putekļu līnijas bija vienīgais objekts, kam es spēju pievērst uzmanību šajā mūžam nemainīgajā telpā. Četras sienas bez rakstiem, atslēgas caurums bez durvīm. Un mana acs. Acs, kas vēro Paradīzi, liekot ķermenim pieplakt pie sienas ilgās pēc ārpuses. Mani neskar gadalaiki, kas arvien mijas. Tie skar tikai manu aci. Nejauša sniegpārsla, kas, gluži kā palēninātā filmā, paslīd garām, aizejot lejā – nebūtībā. Un tāpat ar lapām, lietus lāsēm, pumpuru smaržu un krusas graudiem. Reiz kāda lietus lāse nejauši iemaldījās manā istabā. Kā neparasts fenomens tā uzkavējās šeit un tad izžuva bez pēdām. Es tad pajautāju pats sev un reizē savam iedomu draugam. „Kad tu domā mirt?” „Kā lai šeit nomirst?” draugs atdomāja man pretī. |
My Nightbirds
My poetry, stories and fairy-tales (mostly in Latvian) |