2013.09.06
Bija pienākusi Diānas dzimšanas diena, un viņa saņēma savu pirmo lelli, jo māmiņa bija nospriedusi, ka septiņi gadi ir vislabākais laiks pirmajai lellei. Un kas tā bija par lelli! Porcelāna lelle ar lielām, zilām un skumjām acīm. Lelles mati bija gari, viļņaini un kraukļa spārna krāsā. Viņas seja bija bāla, bet tērps bija krāšņāks nekā jebkurai princesei bilžu grāmatās. Nav ko slēpt, ka šī lelle maksāja milzu bagātību. Diāna sajūsmā iespiedzās un apskāva lelli. „Tu esi visvisvisvisskaistākā lelle pasaulē! Paldies, paldies, paldies!” viņa piespieda lūpas lelles vēsajai, smalki veidotajai porcelāna sejiņai. Ak, pat lelles pirksti bija veidoti ar vislielāko rūpību. „Es saukšu tevi par Sonoru! Tu gulēsi ar mani vienā gultā! Visas draudzenes mani apskaudīs!” „Esi uzmanīga ar šo lelli. Tā ir ļoti īpaša un skaista, bet arī ļoti trausla,” Diānas māmiņa brīdināja ar gandarītu smaidu sejā. Visu dienu Diāna neizlaida lelli no rokām, apbrīnodama viņas mazās pēdiņas, ieautas greznās kurpītēs, un ķemmēdama Sonoras zīdainos matus, kas nemaz nesavēlās un smaršoja pēc cidonijām. Viņa pina bizes, piekārtoja krāšņo samta tērpu, bet lielāko dienas daļu viņa klusi sačukstējās ar savu jauno draudzeni vai ilgu pilnām acīm vēroja lelles skumjo seju, vēloties, kaut pati spētu būt tik brīnumaini skaista. Diānas draudzenes, Anna un Violeta, skaudīgi nolūkojās, kā Diāna spēlējas ar Sonoru, lāgiem savu skaudību kliedēdamas ar kūciņām un dzirkstošu limonādi no draudzenes svētku galda. Kad Anna, drošsirdīgākā no abām, pienāca klāt un palūdza, vai drīkstot paķemmēt Sonoras matus, Diāna savilka lūpas bargā izteiksmē un atcirta: „Viņa ir mana!” Vakarā Diāna, noskaitījusi lūgšanu, devās gultā. Pustumsā Sonoras zilās acis likās vēl dziļākas, un Diāna ieraudzīja okeānu viļņojamies ap pelēkām klintīm. Un savādas, neredzētas zivis virpuļoja, radot varavīkšņainus burbulīšus. Sārts astoņkājis un piķa melnas medūzas kūļājās ņirbošā ūdenī. Diāna nespēja novērst savas acis no šīs jaunatklātās pasaules. Bet miega vīriņš tomēr izrādījās stiprāks. Diāna iemiga, cieši apskāvusi Sonoru, lai neviens, it neviens nespētu viņai atņemt šo dārgumu. Diendienā rotaļājoties un sačukstoties ar Sonoru, Diānas bērnišķīgie vaibsti sāka līdzināties lelles vaibstiem. Diāna apbrīnoja visu, kas skaists un vērtīgs, bet nolika malā visas rotaļlietas, kas pēkšņi likās muļķīgas un neglītas. Diānas zaļajās acīs paradījās noslēpumains mirdzums, jo katru nakti viņa vēroja neparastās ainavas, kuras Sonora dāvāja. Bet viņa nevienam nestāstīja par lelles brīnumaino dabu, pat māmiņai ne. Kādu dienu, ieskatoties spogulī, Diāna ieraudzīja savu atspulgu. Tas, ko viņa redzēja, lika Diānai pasmaidīt. Tajā vakarā viņa paņēma zīmuļus un papīru un sāka zīmēt visas fantastiskās būtnes un parādības, kuras Sonora bija parādījusi – gan pļavu, kurā ziedēja daudzkrāsainas puķes, gan meža dzīles, kur spokaini balts vienradzis uzlūkoja Diānu ar melnām jo melnām acīm, gan zemūdens pasauli, gan kosmosa plašumus. Diāna vairs nevēlējās satikt savas draudzenes. Ar Sonoru viņa jutās piepildīta. „Paldies,” viņa čukstēja lellei katru vakaru. Bet Diānas māmiņa jutās satraukta. Viņa paaicināja Annu un Violetu. Abas meitenes ieradās ar ļoti lepnām sejas izteiksmēm, jo arī viņas bija saņēmušas dāvanas. Diāna negribīgi pameta Sonoras sabiedrību. Anna un Violeta izvilka savādas lelles no savām somām. Līdzi ar tām tika izbērta vesela kaudze lupatiņu, kas izrādījās drēbes. „Tā ir Bārbija,” Anna sacīja, pacēlusi kalsnu lelli ar gariem, baltiem matiem un smaidu sejā. „Un šī ir Sindija,” Violeta parādīja līdzīgu lelli ar sarkaniem, vilņainiem matiem. Abas draudzenes dižojās, rādot kā lokās šo leļļu kājas un rokas. Viņas te izģērba, te atkal ieģērba šīs lelles jaunās drēbēs. Lai kā Diāna centās būt neieinteresēta, viņai tas neizdevās, un pēc neilga laiciņa viņa aizgrābti vēroja abas smaidošās lelles ejam uz balli vai tējas vakaru. Diemžēl bērniem laiks paskrien ātri, un drīz vien draudzenēm bija jādodas mājās. Pietam pašā aizraujošākajā brīdī, kad Bārbija un Sindija devās uz restorānu pēc kino apmeklējuma. „Nāciet rīt vēl!” Diāna iesaucās. Tajā vakarā viņa apgūlās, domājot, cik patiesi jautri pavadījusi laiku. Viņa bija tik aizgrābta, ka pat aizmirsa noguldīt Sonoru sev blakus un vērot brīnumainās ainavas. No rīta Diāna atvainojās savai lellei. Pēkšņi Sonoras skumjā seja likās nomācoša. Diāna pārbaudīja, vai Sonoras kājas un rokas spēj locīties, bet tās bija cietas un nekustīgas. Viņa pamēģināja noņemt lelles galvu, bet arī tas neizdevās. Tad viņa ķērās pie tērpa, bet izrādījās, ka to nemaz nevar novilkt. „Kāda jēga no lelles, kura var nēsāt tikai vienu tērpu! Bet tas taču ir garlaicīgi!” Diāna iesaucās. Tad viņa ieskatījās pilkstenī un nopriecājās, jo pavisam drīz ieradīsies Anna ar Violetu un viņu jautrās lelles. Diāna nolēma paņemt Sonoru līdzi jautrajās rotaļās. Bet lelle likās tik savāda un lempīga, ka Diāna arvien biežāk pieķēra sevi dusmojoties un apskaužot draudzenes par viņu slaidajām un priecīgajām lellēm, kuras varēja jautri sačukstēties par ballītēm un puikām, kamēr Sonora izskatījās tā, it kā dotos uz bērēm, lai sačukstētos ar mirušajiem. Meitenes centās uzlabot Sonoras bālo seju ar māmiņas veco kosmētiku un ieveidot viņas matus daudz maz pieklājīgā frizūrā, bet lelle izskatījās vēl muļķīgāka un nedabiskāka nekā iepriekš. Anna un Violeta smējās, bet Diānai smiekli nepavisam nenāca. Pēc neveiksmīgajām rotaļām Diāna iegrūda Sonoru stūrī. „Tur tev vieta!” Tad viņa nomierinājās un sakaunējās. Viņa izvilka lelli laukā un rūpīgi nomazgāja viņas seju. Sonora tika ieguldīta gultā Diānai blakus. Pustumsā Diāna lūkojās Sonoras acīs. Šonakt tās rādīja mežmalu, kurā rotājās rudenīgi saules stari, apspīdēdami baraviku cepurītes. „Aj, es to jau kaut kur redzēju,” Diāna noteica un aizgriezās. Pēc pāris dienām Diāna starodama pārnāca mājās no pilsētas, kur kopā ar māmiņu bija devusies nopirkt mantas skolai. Viņas rokās bija kārba, kurā dusēja kaut kas brīnišķīgs. Tā bija lelle spīguļojošā tērpā ar spožiem auskariņiem ausīs. Slaida lelle ar burvīgu smaidu un baltiem matiem. Lelle, kurai varēja novilkt kleitu un locīt kājas un rokas, un vidukli. Komplektā bija vēl viens vizuļojošs vakartērps un stikla kurpītes. Māmiņa priecājās redzēt smaidu savas meitas sejā. Pēdējās vasaras dienas pagāja rotaļās ar jauno lelli, kuru arī sauca Bārbija. Sonoras sabiedrība Diānai vairs nebija nepieciešama, un arī nakts ainavas vairs nelikās tik brīnumainas kā agrāk. Reizēm Diāna tīšuprāt aizmirsa ielikt Sonoru savā gultā, lai tikai ātrāk laistos miegā un uzsāktu jaunu dienu ar draudzenēm un jautrajām lellēm. Pēdējā augusta vakarā Diāna jutās ļoti nogurusi, iztukšota un savāda. Visu dienu viņa bija pavadījusi jautrībā un izklaidēs. Viņa ierāpās gultā. Sonora skatījās uz Diānu no sava stūra. Ar lielām, zilām un dzidrām acīm, kurās mirdzēja asaras. Diāna sajuta dīvainas skumjas. Pārāk neizprotamas un līdz ar to biedējošas. Sonoras seja bija tik sērīga un ārpasaulīga savā skaistumā. Diānai palikās, it kā šajās lelles acīs raudātu desmitiem mazu, nepabarotu bērnu. Uznāca žēlums un aizkaitinājums, un dīvainas ilgas. Diāna piecelās no gultas, paķēra lelli un svieda to pret sienu, kur tās seja saplīsa kā šķīvis. Diāna bija gatava pirmajai skolas dienai. Kamēr viņa grozījās pie spoguļa, apbrīnojot spīguļojošo tērpu un smaidot savam atspulgam, māmiņa saslaucīja Sonoras atlūzas. „Nevajadzēja pirkt tik dārgu dāvanu. Lelle bija skaista, bet būs vien jāmet ārā,” māmiņa nopūtās un iemeta Sonoru atkritumu maisā pie banānu mizām, kafijas biezumiem un olu čaumalām no rīta maltītes.
3 Comments
2010. Septembris
Autors: Liene Narcis PG (This contains moderate violence) Prologs Sadrumstalotas atmiņas fresku formā ieskāva vareno telpu, kas glabāja čukstus, raudas, smieklus un lūgšanas – bezgalīgo emociju spektru. Laternas kā jaunavas izstaroja samtainu gaismu, padarot telpas aprises maigi zīdainas. Vienkāršām acīm, kas nav redzējušas pasaules brīnumus, šī vieta būtu neaizmirstams vizuāls un sajūtu ceļojums. Bet gaismas izdzisa, pirms bērnu acis paspēja atvērties, pirms viņu kājas spēra soļus mistiskajā telpā. Viņi ieslīga tumsas dziļajā tīklā, pat nenojautuši, ka aiz izslēgtajām gaismām slēpjas viņu kvēlākie sapņi. Viņu dienas ritēja no tumsas uz tumsu kā apļveida upe, kas nespēj iezīmēt citas robežas. Brīžiem šī upe sasala melnā ledū ar gludu virsmu, kas bija bērnu slepenā deju zāle, kur viņi mēdza tikties, lai sarunātos, lasītu zagtas grāmatas, mācītu viens otram sava prāta lappuses. Un tad atkal viņi izklīda katrs uz savu tumsas kapelu pielūgt nedzirdošus dievus, līdz pēdējie spēki beidzās, un sapņu nesējs paņēma viņus uz brīdi atdusēties vai tieši otrādi – piedzīvot atkārtotus tumsas murgus. Ceļš uz gaismu bija garš un grūts. Bērni šūpojās augstu, un neviens nenāca apturēt šūpoles. Vienīgā izeja bija pārkost virves un krist. Kritiens, kaut vai būdams sāpīgs, nesa savādu atvieglojumu. Gaismas slēdži – pavisam tuvu, - bet bērna rokām vēl nesasniedzami. Viņu īsās rokas, mazie ķermeņi, lēnais temps nespēj uzveikt pieaugušos sargus. Šie bērni tumsai ir nepieciešami. Šiem bērniem ir nepieciešama gaisma. |
My Nightbirds
My poetry, stories and fairy-tales (mostly in Latvian) |