viņa vēro un meklē
ar acīm izsalkušu kaķēnu krāsā,
piesaucot klusumu, naktsputnus
un fragmentus no pagātnes,
caurspīdīgus kā mirēja vaigs.
krāsa no viņas ādas
atlūp, čokurojas un krīt,
izliekoties par rudens lapām,
gluži kā dzīvesprieks, kas agri vai vēlu
izzūd no sievietes vaibstiem.
viņa ir tuksnesis,
kas auklē ledus skorpionus
un nosalušas klaburčūskas,
un glezno jaunu pasauli
ar neredzamu tinti un šūpuļdziesmu.
viņas sapņu ķērājā
iepinies nemirstīgs murgs,
kas vienmēr pusceļā,
varavīkšņains un noslēpumains
kā universs kaleidoskopā.
lēni noraso sapņi,
un smaragdzaļi pilieni
tek pār sapņu vaigiem
bāliem kā miroņa pēdējais smaids,
un viņa neguļ vairs.
viņa vēro un meklē,
un meklē, ko vērot
pasaulē, kas viņai sveša
kā mironim gaiss.
melnais kaķis baznīcas solā
piedalās misē kā visi
nezinot pagaidām to,
cik nevēlams viņš šeit.
beznimbu eņģeļi nāks
ar aizdambētām bazūnēm
melno kaķi padzīt
kā korķi no šampanieša pudeles,
lai eņģeļi var piedzerties.
***
kādēļ baznīcā tik gaišs?
vai tāds ir dievs?
kā simtžuburu lustra
ledainā marmora baznīcā,
kur grēcinieki izsmērē
dievišķos paklājus,
izsmērē solus ar klusumu,
izliekoties, ka nožēlo,
ka lūdz.
***
varbūt
varbūt esmu lielākais grēcinieks
šajā baznīcā
šajā pilsētā
šajā pasaulē
bet grēki dara mani niecīgu
tik niecīgu
lai ietilptu dieva plaukstā
kā asa nagla
kā asa lauska
***
pie baznīcas sienām
viņi mīlējas
no rītiem kāds uzlasa viņu matus
iepin lūgšanu grāmatās
***
dievs staigā pa ūdens virsmu
laivā
Šo miniatūru ir sarakstījis manis radīts tēls vārdā Nātans.
2010. 28. oktobrī
Gadu desmitiem es biju spiests lūkoties pa atslēgas caurumu. Mana tumšā, tukšā istaba glāsmaini izgaismojās, kad Paradīzes stari iespīdēja pa mazo caurumu. Mirdzošu putekļu līnijas bija vienīgais objekts, kam es spēju pievērst uzmanību šajā mūžam nemainīgajā telpā. Četras sienas bez rakstiem, atslēgas caurums bez durvīm. Un mana acs. Acs, kas vēro Paradīzi, liekot ķermenim pieplakt pie sienas ilgās pēc ārpuses. Mani neskar gadalaiki, kas arvien mijas. Tie skar tikai manu aci. Nejauša sniegpārsla, kas, gluži kā palēninātā filmā, paslīd garām, aizejot lejā – nebūtībā. Un tāpat ar lapām, lietus lāsēm, pumpuru smaržu un krusas graudiem.
Reiz kāda lietus lāse nejauši iemaldījās manā istabā. Kā neparasts fenomens tā uzkavējās šeit un tad izžuva bez pēdām. Es tad pajautāju pats sev un reizē savam iedomu draugam.
„Kad tu domā mirt?”
„Kā lai šeit nomirst?” draugs atdomāja man pretī.
Šis ir kāds diezgan neparasts un man īpaši tuvs darbs (ja to varētu tā saukt), sarakstīts rudens nomācoši melanholiskajā gadalaikā. Es nepievienošu skaidrojumus. Lai tas paliek tik smalks un nepaskaidrots, kā vēstules no kāda nepazīstama, migrēnas mocīta vīrieša dzīves. Vēstules, kuras jūs varbūt esat nejauši atraduši un izlasījuši. Lai tās paliek tik īstas, cik īstas tās tapa. Stāsti, kas pieminēti šajās vēstulēs, pastāv arī patiesībā (vēlāk es pievienošu savu miniatūru "Atslēgas caurums"). Stāstu Klusums sarakstījis mans sirdsdraugs. Beigas es tā arī atstāšu noslēpumā, ļaujot katram lasītājam iedomāties šī cilvēka likteni.Viņa gāja aizvērtām acīm25. oktobrisA., Tavā vārdā ir nosaukts augstākais ūdenskritums pasaulē. Tikpat neaprakstāma ir arī mana sajūsma. Lai cik bezatbildīgi es būtu rīkojies, es nespēju nepasmaidīt par mūsu vakaru un nakti (jā, arī tā varētu teikt. Daļu nakts mēs pavadījām kopā). Kad es atvēru durvis uz mirušo zemi, tu uzreiz piekriti nākt man līdzi. Tavs bezbailīgums lika man tevi vest arvien tālāk un dziļāk, līdz mēs izgājām no ierastā laika un telpas, nokļūstot bezvējā. Tur tu man sacīji: "Tu nekad nenovecosi." Un tur es tev varēju atļauties ticēt. Un tur tu varēji ticēt, ka tev nekad nebūs jādodas mājās. Es priecājos, ka tavi vecāki tev nepiesprieda kaut ko šausmīgu. Piemēram, karāties pie sienas gleznas vietā vai gulēt drēbju atvilktnē. To es viņiem nepiedotu. Tu vari apciemot savu brāli, kad vēlies, un es varu nākt ar tevi. Ja tev šķiet, ka manī ir daļa no Mihaela... tā arī tas var būt. Es nezinu, kas es biju, pirms satiku tevi. "Teo kāpa viņai līdzi, un pašā augšā, tik tiešām, viņš saprata, kur slēpjas pasaules acis. Spožāk par lāpām tās dega debesu kupolā, līdz izdzisa, padarot pasauli aklu - dienas gaismas pielietu. Nakts redzēja mani, tā sajuta mani, bet dienā es esmu viens. Vientuļš." Tu esi skaista. Šajā pēc-LSD naktī es nespētu izteikt vārdos, ko es sajutu un ko es par tevi domāju. Varbūt, lai cik rūgti tas būtu, es tā arī nespēšu to izteikt vārdos. Tu esi manī, bet es nespēju tevi izpaust. Draņķīgs rakstnieks. Vai varbūt tas ir liels pārbaudījums? Mēs abi esam Katrīna pirms viņas lēciena. Tavs Nātans.
Acid Cubicles
2009 November
Painted in pitch and glue
I stuck into
A room - narrow like a path
Knocking at the wall of glass
I saw a child’s hand close to my face
In this disgrace
He was a saint as he flied
Diadem over his head and his eyes
Were glowing like sharpened spears
Tasting my tears
I find knocking so laud for my ears
Besides, I am sure, no one will hear
They pay no attention to mortals
And importance
Disappears, when you’re left with yourself
I kept acid cubicles in the shelf
Angels, little bastards, cruel children
Narrow walls widen
As my anger starts to roar
Acid cubicles shiver and blow
Spurt of burning liquid touched the boy’s face
His velvet cloak and wings of lace
I never pray to holy
I worship my strength and my glory
Šis dzejolis tapa 2010. gada 18. maijā
Unvēlāk arī iedvesmoja izveidot dziesmu "God Microcosm"
Freskas
Ievas nozied – baltas pārslas pārklāj ceļus.
Tās iznēsā vējš, nesaudzēdams trauslo, maigo koku.
Krāsainas pudeles apputējušas stāv plauktos.
Gliemežvāki no paradīzes atgādina prieka laikus.
Saliec stāstu, kur katrs gabaliņš no citas dzīves;
Saliec dzīvi, kur katra minūte no cita laika;
Saliec laiku, kur katrs tikšķis skan tik monotoni;
Saliec sevi, saliec viņu, saliec jūsu sirdsapziņu.
Katra gaisma līst no citas lustras.
Katra svece izdeg; liesmas vienmēr kustas.
Izsekot it visam, piedod, nepagūstu.
Satvert pieneņpūkas tagad laikam būs par vēlu...
Visi spilveni tik izgulēti mūsu gultā.
Mūsu palagi ir savīstīti mazgāšanai.
Visi centieni ir paredzēti piedošanai.
Mūsu bērniem mūsu dzīves liksies lēnas!
Visi sīkumi, kas tevi atgādina;
Katrs nieciņš, kas mani stāsta, papildina...
Ļauj man iekurt lielu pekles sārtu;
Kas notiks tad, to, ļauj, lai nepastāstu.
Tavas rokas skāra visas manas virsmas.
Tavi mati zied uz maniem paklājiem.
Dzelzs zābakos brienu es pa muklājiem;
Smejos, dziedu, izliekos, ka vienmēr esmu mājās.
Kad atskatos uz sava prāta attēliem,
Es redzu skaidri katru manas dzīves tēlu;
Katru vīru, sievu, meitu, tēvu, dēlu.
Kas esmu pati, to lai stāsta manas freskas.
Saliec patiesību, kur visi meli balti;
Saliec spoguli, kas sasists; stikli sadūrušies kājās.
Saliec pagātni, kur katra atmiņa no cita tēla;
Saliec mani, lai es varu salikt sevi,
Lai es varu izjaukt tevi;
Izjaukt visu, ko tu devi.
Maitasputni knābā dievogas
no pamesta Ēdenes dārza.
Tie dzer no sava elka atejas;
sūc sulu no izžuvuša bērza.
Nokauj manu iekšējo lopu,
izvāri to verdošā eļļā,
tad sadedzini pamestās ganības.
Tavi likumi vairs nav spēkā.
Ēd mani, norij manas mokas!
Norij bērnu, kas manī spārdās!
Es vēlos būt sagremots tavās iekšās.
Kas var būt vēl pazemojošāks?
Mana miesa - melna euharistija.
Pieņem to baudkāri, maigi...
Pieņem to, ko tu vēl gaidi?
Pasaule ir leļļu namiņš tik un tā.
Tu ceri, ka patiesība mājo tavā prātā?
Tu sapņo, ka esi nozīmīgs?
Tikai kārtējais dievs - pašizdomāts.
Niecīgs, smieklīgs, izmisīgs...
Tavi sirdspuksti sapūst manās rokās.
Tava pārliecība aizplūst notekcaurulē.
2008.01.18
Autors: Liene Narcis
Puisēns vērās lidojošajos, melnajos putnos. Dusmas un aizkaitinājums ķēmoja viņa maigo sejiņu tā, ka roka, kas turēja otiņu, trīcēja. Jau stundām ilgi viņš zīmēja putnu vilni, kas sākumā tik padevīgi pozēja, metot viļņus pār mākoņu spalvām un griežot neredzamas strīpas ar saviem spārniem. Tagad putni dalījās bariņos, daļa pazuda no debesu apļa, daļa nometās sausajos vēlā rudens zaros, ritms bija izsijāts, putnu vilnis pārvērtās īstā putnu mudžeklī.
- Sakārtojieties! Sakārtojieties, dumjās vārnas!
Bērns spiedza putnu mākonim; viņš bija pārliecināts, ka vienam vienīgam putnam jābūt vainīgam šajā sazvērestībā, un savā zīmējumā viņš nosvītroja vienu vārnu ar tumši sarkanu strīpu, likdams tai noasiņot savā iztēlē. Otrajā pasaulē, protams, nekas nemainījās, neviena vārna negulēja beigta. Puisēns noslaucīja asaras no acu apakšām un klusi nočukstēja:
...
Devil’s Saturday
2009 September
When Saturday comes I wash my brushes
I erase their blood from my easel
I clean my thoughts from raging lust
I empty my cellar and room from the dust
When this day comes I pray to the God
For the same moments, the same feelings and finale
For a locked door and a silent whore
I could finally draw on my wrists
I waste my weeks while waiting my Sabbath
Where the witches are kissing my Father of lust
Where the witches are licking my scythe of Christ
Tasting my art, sucking my charm
And finally filling the cup of my sobs
When Saturday comes I wake with a smile
I feel I’ll cross the hell before getting older
The image of Sunday I met on my way
I’ll never have so I’m getting colder
“You are Winter if I have the rights to give you a name”
“I’m proud of my name – so white… is this cold?”
You call them ladies I call them whores
It’s like they’re made for the devil in me I adore
I’ll never pass this time I feel myself so godlike
As if I weren’t here no one could lock the door
“You are the image of Reaper who seduces maidens and men”
“There are no maidens anymore perhaps they never were”
“Where the child ends the sin begins”
Let’s play together in this circle of lust
I’ll show you the pleasures you’ll show me your mask
Don’t say I’m the blind one – I see through all lies
I’m your dream, your doom, your gift and… don’t cry
Just dive in this odour of sandal Saturday night
22.10.2010
Neuzticīgs gaismai
Tumšā gaisma
staro manās acīs
kā plīvurs bezgaumīgs.
Tik pelēkzils
ir rīts ar tevi vienā gultā.
Meža zemenes
plūst no manām rētām.
Šķiet, tas ir viss,
kas vispār pastāstīts.
Tik sens ir naids
starp mūsu lūpām.
Tik nesens - vaids,
kad rībinājām gultu.
Tu izstaro pienu
ikkatram manam zīdainim.
Ikkatram pūķim manī
tu izstaro sēru.
Tu izstaro grēku
ikkatram manam Jūdam.
Ikkatram plēsējam manī
tu izstaro miesu.
Tu izstaro nevainību
ikkatram manam izvarotājam.
Ikkatram putnam manī
tu izstaro spārnus.
Tu izstaro naglas
ikkatram manam krustam.
Ikkatram monstram manī
tu izstaro sirdi.
Tu izstaro stāstu
ikkatrai manai grāmatai.
Ikkatrai vēnai manī
tu izstaro asinis.
Tu izstaro ūdeni
Ikkatrai manai zivij.
Ikkatrai ellei manī
tu izstaro dēmonu.
Tu izstaro spoguli
ikkatram manam narcisam.
Ikkatram karalim manī
tu izstaro kroni.
Tu izstaro baznīcu
ikkatram manam priesterim.
Ikkatram dievam manī
tu izstaro sirdi.
Gaišā tumsa
melnē manās acīs
kā plīvurs izmisīgs.
Tik caurspīdīgs
ir rīts, kad esmu citas gultā.
|
RSS Feed