Iedomājos veltīt mazu ierakstu savai visumīļākajai grupai. Ļoti subjektīvu viedokli. Šodien, dodoties vakara skrējienā, manās ausīs, protams, skanēja šī mūzika. Debesis jau bija tumšas un lēni iedegās laternu gaismas. Un šī mūzika... pie velna! Šī mūzika dāvā man enerģiju. Tā dāvā man spēku. Tā liek man pamosties, sasparoties un nostāties aci pret aci pašam ar sevi. Tā bija ar mani visos laikos, kad es cīnījos ar kaut ko par kaut ko. Izmisumos un eiforijās. Šī mūzika bija ar mani vientulībā, greizsirdībā un dusmās. Tā bija ar mani laimes brīžos, jautrībā un pārmaiņu laikos. Vētrās un bezvējos. Es to klausījos pastāvīgi, kopš iepazinu to 2009. gada pavasarī. Tā ir bijusi mans antidepresants un mans depresants. Pie šīs mūzikas es raudāju, dejoju, dziedāju, trakoju, smējos, traucos uz velosipēda un devos pie miera. Nav otras tādas grupas. Tā dažās sekundēs aizved mani uz citu planētu. Tai uz mani ir ļoti iedarbīgs efekts. Tā man nozīmē TIK daudz! Tā ir vienīgā grupa, kuru es varu klausīties vienmēr, jo dziesmas vienkārši nespēj apnikt. Es nevaru izskaidrot, kādēļ tieši 30 Seconds to Mars. Bet katrs albums man patīk arvien vairāk (kamēr ar citām grupām mana sajūsma ar katru jauno albumu noplok). Tā teikt, šī grupa attīstās, nestāv uz vietas, mainās un dzīvo man līdzi ar visām saldajām, dinamiskajām, rūgtajām un liriskajām dziesmām. Tā uzšauj pa pakaļu, kad es sāku domāt, ka kaut ko nevaru. Tā saka: vari gan! Tā saka: rīkojies, dzīvo, celies, tici, sapņo, cīnies, tiecies, mīli, baudi... Dziesmu vārdi ir ļoti vienkārši, bet tie dodas man tieši sirdī un spēj ietekmēt manas sajūtas, un mūzika paralēli dara to pašu. Un vokāls... vokāls ir sirdi plosošs un dziedējošs. "A maniac messiah
Destruction is his game A beautiful liar Love for him is pain The temples are now burning Our faith cought up in flames I NEED A NEW DIRECTION CAUSE I HAVE LOST MY WAY!"
0 Comments
Leave a Reply. |
Between The Lines
Archives
March 2019
|