Šodien es biju M.M. Gandrīz divus gadus nebiju šai mājā. Grūti bija noticēt, ka kādreiz šī vieta bija mūsu patvērums no visas pasaules un mēs mēdzām tur dzīvot dienām ilgi. Tā ir tik pamesta, tik auksta, izvandīta. Tā brūk. Kā simbols tai pasaku valstībai, kura man bija jāpamet, lai kā arī negribētos. Tagad tā ir vairāk sveša nevis tuva. Tagad tajā var ienākt, bet negribas uzkavēties...
Tik plašas skumjas mani apņem, kad es iegriežos vietās, kas atstātas pagātnē. Savādas sajūtas. Liela nostaļģija. Tad gribas raudāt, jo atmiņas kā liesmas vējainā dienā. Kāds sarušina krāsnī padzisušas ogles un tās iedegas spoži un silti. Es izgāju cauri istabām. Tajās iespīdēja saule, bet tā nepielēja vairs šīs telpas ar prieku. Drīzāk gan izgaismoja skumjas. Katru reizi sevī es atvados no šīs vietas arvien vairāk un vairāk. Tavs krītiņu zīmējums, mans zilais džemperis, putekļainie matrači, visi sīkumi, kas stāsta un atgādina. Mūsu ugunskuri, smieklīgi, baisi un brīnumaini atgadījumi... Tu un šī māja. Un tornis, kas stiepjas debesīs un atver mūsu plašumu. Rītausmas un saulrietu tornis. Šķiet, ka man mūžīgi tā visa ļoti pietrūks. Māja, tornis un tu. Bet tā nav rūgta un smagnēja pietrūkšana. Tā ir brīnumaina, jo ļoti ļoti stipra un īsta. Tā ir atcerēšanās, ka mums pieder viss, un nekas mums nepieder, un katrs pavērsiens, kas māca mums atvadīties, ir vērtīgs. Un, zaudējot vienu svētnīcu, mēs iegūstam kādu citu.
0 Comments
|
Between The Lines
Archives
March 2019
|