Manā istabā ir dzeltenās narcises, un tās smaržo tik burvīgi! Pēc pagātnes pavasaru saldajiem mirkļiem, kāju mērcēšanas aukstā strauta ūdenī, pastaigām Ebreju kapos, grāmatu lasīšanas svaigā un saulainā dienā zem saulessardziņa; pēc vējainām dienām. Cik sen neesmu staigājis basām kājām! Vakar nejauši atcerējos, ka mēdzu baskājaini doties pat uz pilsētas centru, bet tagad jau vairs nav tie laiki, ja vien neparādās pēkšņas mazohistiskas noslieces.
Pēdējā laikā mans laiks sastāv no tā, ka es cenšos nedomāt par to, ka jāraksta bakalaura darbs. Bet mana būtība tā lidinās pa sapņiem, ka gribas to reiz piešaut pie zemes. Un drūmās domas par skolas pienākumiem neaiziet. Varbūt esmu neticami slinks, bet drīzāk ir tā, ka vēlme darīt skolas pienākumus man uznāk periodiski. Un kaut kā pārāk reti. Nē, es esmu slinks! Un vienmēr pa vidu visam - pavasaris - laiks, kad es nevaru iztikt bez braukšanas ar savu Echelon divriteni, klausoties alternatīvo roku; nevaru iztikt bez ilgām pastaigām ar sirdsdraugu un dziedāšanas kādā Rēzeknes nostūrī. Man šķiet, ka es skatos filmas vairāk nekā tas būtu ieteicams. Šogad jau esmu paspējis noskatīties ~50 filmas o_O. + vēl tās filmas, kuras reizēm sagribas paskatīties atkārtoti. Tās visas, protams, ir visnotaļ sakarīgas un burvīgas filmas, jo es neskatos to, kas pagadās acu priekšā. Neiedomājami, ka pirms diviem gadiem es filmu skatīšanos uzskatīju par laika tērēšanu. Tagad es teiktu - tas ir labs veids, kā netērēt laiku. Filma taču ir tāda kā neliela, kompakta grāmatiņa, kas glabā stāstu un bildes. Tikai grāmatai vajag vairāk laika. Un abi - gan filmas, gan grāmatas - piedāvā daudz mēslu, no kuriem jāiemācās izvairīties. Lai vai kā, es esmu labs filmu ieteicējs par jebkurā tēmā un žanrā. Ja kas.
3 Comments
Pēdējā laikā es daudz darbojos ap savu diplomdarbu un, varētu sacīt, dzīvoju Doriana Greja pasaulē. Tulkoju, analizēju tulkojumus, iedvesmojos, pārgurstu... Un te ir man tuvs fragments no Oskara Vailda meistardarba: „Nē, jūs tagad to nejūtat. Kādā dienā, kad būsiet vecs, grumbains un neglīts, kad domāšana iegravēs jūsu pierē savas aprises un kaisle iespiedīs savas pretīgās ugunis jūsu lūpās, jūs to sajutīsiet, vēl kā sajutīsiet. Tagad, lai kur jūs ietu, jūs apbursiet pasauli. Vai tas vienmēr tā būs? Man patīk pavasara lielās tīrīšanas laiks, jo tad savā istabā varu atrast gan visādas neiedomājamas mantas, gan nostaļģiskas lietiņas, kas aizņem daudz vietas, bet izmest arī drusku žēl. Piemēram, mana vecā ūdenspīpe (ah, the sweet beginning of 2009), veci zīmējumi bez sevišķas jēgas, pazudušas un atrastas vilnas zeķes, akmeņi...
Bet es atteicos no savām ~20 izkrāsotajām pudelēm, kas apdzīvoja manu pagulti. Tik cītīgi tās izdzēru, krāju un krāsoju, un nu tagad šie mākslas darbi nonāks izgāztuvē. Tas ir pabeigts posms. Burvīgi ir noņemt visādu drazu, ar ko ziemas laikā aizsedzu logus, lai dabūtu pilnīgu tumsu arī dienā. Tad liekas, ka istaba ir kļuvusi divreiz gaišāka un mājīgāka (un var redzēt, kā putekļi lido kā sudraba pelni). Bet aizklāti logi, drēgnums, necaurredzīgums un vēsums laikam tomēr ir mans fetišs. Visvairāk man vienmēr ir paticis kārtot plauktus un atvilktnes, un mapes. Izvilkt visu ārā, sašķirot un salikt atpakaļ. Es neesmu pedantisks cilvēks būtībā, bet man patīk visu šķirot pēc kaut kādas tēmas un tā. Man ir atsevišķas klades un burtnīcas pilnīgi visam - dzejai, citātiem, mūzikas grupām, dziesmu vārdiem, izlasītajām grāmatām, piezīmēm, uzmetumiem, sacerētajām dziesmām, ikdienas notikumiem, pārdomām... Reizēm šķiet, ka tas viss ir slimi, bet tomēr tā ir manas dzīves būtiska sastāvdaļa. Pat mani fotoalbumi ir sakārtoti pēc noteiktas tēmas un laika. Reizēm es attopos, ka kaut kas vēl nav sašķirots vai apkopots, un tad es veltu laiku, lai to izdarītu. Jau no 2004. gada vasaras es katru dienu atzīmēju, ko esmu šajā dienā sadarījusi, un kas īpašs ir noticis. Piemēram, 2005. gada 4. aprīlis: dodos uz bibliotēku, lasu "Pollianna no jau liela", uzzinu, ka nomira Jānis Pāvils Otrais. Izsmeļoši. |
Between The Lines
Archives
March 2019
|