"Kurš viņu mierinātu iedomātajās bēdās - tajās nelaimēs, kuras bija vienīgās, kas likās īstas jeb pastāvēja tikai viņa paša iztēlē? Kurš viņu mierinātu, atbalstītu, iedvesmotu? Kurš remdētu slimīgo satraukumu, kas reizēm līdzinās vājprātam, drīzāk daloties šajā satraukumā nevis cenšoties to apkarot? Neviens, šaubu nav." /T. Gotjē "Divi aktieri vienai lomai"/
* Šodien izbaudīju pirmo patiešām karsto dienu šajā gadā. Ticu, ka būtu izbaudījis to vēl saldāk, ja tā tiktu man dāvāta februārī. * Nesaprotu, kā es varēju eksistēt bez saulesbrillēm. Tagad saulē, tās noņemot, es nevaru atvērt acis. * Es dievinu auksto zupu. Tā mani atsvaidzina labāk par saldējumu. Bet aukstu alu tomēr nekas nepārspēs. * Manas mīļākās ikdienas drēbes ir šauras, nošļukušas bikses, josta ar ķēdi, botes, saulesbrilles un krekls, kas varētu būt sieviešu un tikpat ļoti arī vīriešu krekls. * Šodien ievēroju, kā pilskalns laiku pa laikam lēnām pārklājas ar ēnu, it kā milzu putns pēkšņi aizsegtu sauli. * Manā istabā atkal uzbrieda pagraba vāks, un es to nevaru aizvērt līdz galam. Humidity - my greatest enemy. * Esmu atgriezies pie zīmēšanas priekiem. Un šeit es nedomāju mūžīgās, muļķīgās karikatūras un niekus savā dienasgrāmatā, bet gan kaut ko nopietnāku un laikietilpīgāku. * Šovakar jāgatavo prezentācija un runa savai diplomdarba aizstāvēšanai, lai kā arī negribētos. * Reizēm šķiet, ka mana dzīve arī ir lejupielādēta kā viss pārējais. * Zem mirušiem kokiem sēž pretīgas, koku sulu izsūcošas, recekļainas radības. * Kad es ieraugu citu rokrakstā kādu skaisti veidotu burtu, es mainu pats savējo. Mans r burts ir mainījies trīs reizes.
1 Comment
Sometimes I am quite sure that once I was Oscar Wilde.
Bet pēdējā laikā es savu garīgo stāvokli varu apzīmēt ar kādu šodien izlasītu frāzi: "gribas letarģija". Prātā virmo neskaitāmi vēlmju spermatozoīdi, bet neviens no tiem nerada dzīvību. Edgars Alans Po saka: "Vislielākās ciešanas, vispēdējo, visdziļāko izmisumu allaž pārdzīvo viens cilvēks, nevis cilvēku kopa." Jāaizdomājas, kāds haoss valda mazajās, iekšējās cilvēku pasaulēs. Un varbūt visas lielās un postošās pasaules katastrofas nekad nespēs pārspēt to orkānu, kas mīt vienā cilvēkā. Šī dziesma pasaka vairāk kā vārdi. Edgar Allan Poe Cik burvīgi tas šodien bija! Sēdēt ar Tevi uz batikotas segas ziedošas ievas paēnā un lasīt neatkārtojamos un mistiskos Edgara Po stāstus. Tu lasīji man stāstu "Norunātā tikšanās", kamēr es gulēju, ielikusi galvu Tev klēpī un skatoties uz bērzu galotnēm, reizēm aizverot acis pavisam. Tikai šis miers, stāsta radītās vīzijas un saules siltums. Laiks, kad odi vēl nav pamodušies un saule vēl netraucē ar savu vasaras dedzinošo krāsni. Šodien, kad devos mājup no teātra gaitām, aizdomājos par to, kā es saliktu pēc kārtas visus mēnešus, sākot no mana mīļākā, un izdomāju, ka saraksts ir tāds: 1. maijs, 2. jūnijs, 3. septembris, 4. aprīlis, 5. decembris, 6. jūlijs, 7. oktobris, 8. augusts, 9. marts, 10. novembris, 11. janvāris, 12. februāris. Tāpat vien. Edgars Po ir mani pilnībā apbūris. Kaut kad savos pusaudža gados es mēģināju lasīt šī rakstnieka stāstus, bet noliku malā. Liekas, ka tieši tagad ir pienācis laiks tos izlasīt. Tajā pašā laikā tie rada nostalģisku sajūtu. Atgādina laikus, kad mani bija pārņēmis "gotiskais gars". Tagad es zinu, ka vienmēr būšu in-between cilvēks - kāds, kam ir neskaitāmi veidoli, kuros parādīties. To pierāda dažādie cilvēku viedokļi - vienmēr interesanti paklausīties cilvēkos, kas domā, ka esmu pārlieku nopietns, vai tie, kas uzskata mani par galīgi pārdrošu, kamēr citi domā, ka esmu flegmātiska jebkurā dzīves situācijā, cits - tieši otrādi - uzskata, ka esmu enerģiska un nepārtraukti dzenu jokus. Vienu rītu es mostos kā sapņaina meitene, citu rītu es vēlos dzīvot vīrieša tēlā; kāds vakars ir ikdienišķs ritējums pretim televizora ekrānam, kad liekas - mana dvēsele ir veca un trula, vai arī mani pārņem destruktīvi cinisma uzplūdi; nākamais vakars ir piesūcies ar mežonīgu enerģiju, kas liek man mesties neuzmanīgā braucienā ar velosipēdu vai uzkāpt kāda neuzkāpjama koka zaros, lēkt pāri dažādiem šķēršļiem, it kā pilsēta būtu tikai mans rotaļlaukums. Tajos brīžos esmu drošs, ka sīkākais satricinājums no ārienes spētu mani pārvērst līdz nepazīšanai - es varētu sist, kliegt, ārdīties. Tajos mizantropiskajos (jā, es varu sevi dēvēt par īstenu mizantropu) brīžos es attālinos no cilvēkiem, cik tālu vien var attālināties. Vēl neesmu atradis veidu, kā šo negatīvo enerģiju pārvērst pozitīvā. Bet tagad - tagad es esmu šī plīvurainā, ēteriskā būtne no savas ne pārāk tālās pagātnes. Es atkal vēlos klausīties mūzikas ierakstus, kurus biju nolikusi maliņā, uzģērbt drēbes no tālākiem plauktu stūriem, lasīt grāmatas un izrakstīt citātus - vienu pēc otra. Nāks cits rīts, pamodīšos cits es. Baidos, ka mani pazīst tikai viens cilvēks visā pasaulē - mans sirdsdraugs. Esmu pārliecināts, ka man tiešām nav patīkama tādu cilvēku klātbūtne, kas daudz runā - reizēm šķiet - bez apstājas. Kā mikseris vai kafijas dzirnaviņas. Un lielākajai daļai no viņu pateiktā nav nekādas lielās vērtības. Cilvēki, kas daudz klusē, tikai rada vieglu mulsumu, kas vēlāk pāriet, bet tie, kas daudz runā - nogurdina kā pats nelabais, un tas nepāriet. Un vēl arī man nav saprotami cilvēki, kas klusēšanu uzskata par neveiklības pazīmi. Iemācieties klusēt kopā ar kādu, un vienkārši ļauties abpusējai izpētei ar skatieniem (jo sevišķi ilgi skatīties tieši acīs), un jutīsiet daudz dziļāku savienību, it kā jūsu dvēseles šajā netraucētībā būtu uzdrīkstējušās pieskarties viena otrai. Pietiek rakstīt. Mans palags ir aizrakstīts. Ar sarkano tinti un vīnu. Laiks ieklāt to gultā un gremdēties sapņos. 2011.05.10 Oriģinālautors: Macbeth Dzied: Liene Narcis |
Between The Lines
Archives
March 2019
|