Šodiena ir ļoti vējaina. Debesis elso tā, it kā tās redzētu ļaunus murgus. Pēdējā laikā es bieži murgoju vienu un to pašu murgu, tikai dažādās variācijās. Pēdējā laikā notiek tik daudz iekšējo zemestrīču. Cilvēki sāpina, cik nu kura spēkos tas ir. Fizisks sitiens ir nekas salīdzinājumā ar spērieniem garīgajā plānā. Sitieniem pret manu pārliecību. Sitieniem pret to, ka es esmu. Tas sāp tikpat ļoti kā tad, kad kāds aizvaino Dievu ļoti reliģioza cilvēka klātbūtnē. Reizēm liekas, ka es staigāju virs zemes tik rētains un sadauzīts, un tas kalpo par iemeslu, lai man varētu atkal iesist. Jo es tāpat nesadzīšu... un rētu un zilumu skaits jau tāpat ir nojucis. Kāda atšķirība... vairāk vai mazāk. Esmu darījis daudz, lai cienītu to, ko uzskatu par nepareizu. Cienītu tikai draudzības dēļ. Man pats cilvēks ir svarīgāks par viņa dzīvesveidu, uzskatiem, interesēm. Bet tik daudziem tomēr nav dota spēja izprast. Tik vienkārša spēja. Izprast.
Nekad nebiju domājis, ka uz mana iepakojuma varētu būt uzrakstīts: "marionete." Nekad neesmu sevi tā izjutis. Nekad neviens nav centies ar mani spēlēties. Nekad neesmu pats kaut ko tādu pat iedomājies. Bet varbūt šis uzraksts tomēr bija, un bija arī mēģinājums uzsākt spēli ar mani. Vienu no tām muļķīgajām, banālajām spēlēm, kurām es jau sen esmu pāri, lai kaut kam tādam ļautos. Lai uzķertos. Bet, atcerieties vienmēr, cilvēki būs ļoti ļoti neapmierināti un nepateicīgi, ja neļausiet viņiem spēlēties ar jums, lellītēm. Tām, kas izskatās mīlīgi un meitenīgi. Un viņiem negribēsies noticēt, ka aiz jums slēpjas patstāvīgas, spēcīgas personības, kas nevēlas tikt izmantotas citu labā, kas nav gatavas izdabāt, kas dzīvo savu dzīvi, balstoties tikai un vienīgi uz savu pārliecību un filozofiju. Daba man ir uzlikusi sava veida lāstu. Un kuram nav? Kāds ir nepareizā laikā, kāds ir resns, kāds ir kropls, kāds ir idiots. Katram savs mazais dzīves lāsts, ar kuru iemācīties sadzīvot. Jāiemācās noticēt tam, kas mīt Tevī iekšā aiz miesas plīvuriem. Pat ja citi apgalvo - nē, pie velna, tu neesi skaists, tu esi kroplis! Nē, tu nevari būt vīrietis, tu taču acīmredzami esi sieviete! Tajā nav vajadzības pat ieklausīties. Ir realitāte, kuru mēs redzam. Bet kā ir ar to realitāti, kuru mēs jūtam? Vai garam/dvēselei ir rase, dzimums vai izskats kopumā? Ārējais veidols nespēj pārspēt dvēseli. Tā vienmēr būs pārāka. Ārējais veidols rada aizspriedumus, nesaprašanu, visādas muļķības... Kāda nozīme ir ķermenim vispār? Tikai parasts, nevērtīgs apvalks, pilnīga nejaušība, kas noveco un sapūst, savīst zem dvēseles svara. Bet vispār cilvēki mēdz teikt: "tu esi tas, kas esi. Tu esi tas, ko es redzu savā priekšā. Tas, kā tu sevi izjūti, tas kam tu tici, ir un paliek tikai tavs subjektīvais viedoklis. Ne-pa-reizs." Tajā nav vajadzības pat ieklausīties! Cik daudzi sagumst no kompleksu svara, tik daudzi vēlas būt kāds cits, daudzi sevi ienīst. Atkal... tikai miesa. Aiz tās tu esi viss, kas vēlies būt. Nezinu, kādēļ es to visu rakstu. Reizēm tādēļ, ka ir kāds varbūt tikai viens cilvēks, kuram vēlos to visu pateikt. Vēlos, lai šis kāds cilvēks ieklausās. Bet reālajā dzīvē cilvēki reti ieklausās, reti maina uzskatus. Viņi ir veci, iesīkstējuši, satrūdējuši. Kad tu nespēj vairs ieviest korekcijas savos uzskatos, pārmaiņas savās ikdienas gaitās, tu esi garīgi novecojis, nespējīgs vairs augt un, patiesībā, stāvi pie sava zārka, gaidot, kad varēsi labprātīgi atdot savu dzīvību. Gaidot, kad varēsi sākt eksistēt. Svinēt svētkus. Dienu, kad ir-jau-par-vēlu. Es atsakos ielaist savā dzīvē cilvēkus, kuriem nav šīs vienkāršās spējas. Izprast.
3 Comments
Biezas kā līme.
Pielīmē mani pie grīdas, kur arī palieku guļot. Nezinot, vai gribas celties, vai tāpat ir labi. Šeit es esmu bez vecuma un dzimuma. Bez vēlmēm, vajadzībām un problēmām. Uz grīdas es esmu par zemu, lai ieelpotu dabas likumus. Par zemu, lai dzirdētu, ko augšā runā. Vai varbūt klusē. Uz grīdas es klausos sirdspukstos. Un tikai tiem ir nozīme un jēga. Tikai tie ir īsti, dabiski un pareizi. Vakar es noskatījos pēdējo Harija Potera filmu. Tas bija patiešām aizkustinoši un skumji. Esmu aizdomājies par to, ka šis stāsts ir dzīvojis kopā ar mani pusi no manas dzīves. Un tagad tas ir patiesi beidzies. Šis stāsts visādā ziņā ir mana bērnība. To vairs nevarēs atgriezt pie sākuma; būs tikai atmiņas. Skumji un nostalģiski to apzināties. Šī ir manas paaudzes grāmata. Es nezinu, kas daudzus šajā stāstā tieši aizrauj, kamēr citus tas pilnībā atbaida, bet es biju viens no apburtajiem. Kāds, kas ticēja brīnumiem. Mani nevilināja romantiskie romāni. Es nelasīju grāmatas, un arī pret šo sākumā izturējos diezgan noraidoši. Neticas, ka tas bija pirms desmit gadiem... jā, sentimentāli. Ja es būtu sākusi lasīt vēlāk, varbūt arī mani šajā stāstā nekas nesaistītu. Varbūt tas liktos bērnišķīgs un muļķīgs. Šī grāmata atrada mani īstajā laikā. Tas pat nav tā, kā mūsdienu jauniešiem, kas var izlasīt visas grāmatas un noskatīties visas filmas pa vienu nedēļu. Man tie bija gadi. Grāmatas iznāca pa vienai gadā vai divos. Es augu, tā teikt, kopā ar Hariju un viņa draugiem.
Harijs Poters iespaidoja daudzas manas bērnības rotaļas. Atceros, kā mēdzu spēlēt Cūkkārpu - visas tās nodarbības, it sevišķi mikstūras. Zīmēju iedomātus augus un dzīvniekus, radīju rūnas. Tās visas burtnīcas un piezīmju blociņi joprojām glabājas plauktā. Atceros, ka arī man bija zizlis. Katra grāmata nāca kā sengaidīts brīnums. Mēdzu tās aprīt divās dienās, un tas bija tad, kad centos lasīt maksimāli lēni. Atceros, kā sapņoju, ka man varētu piederēt vismaz viena no tām maģiskajām spējām vai burvju objektiem. Harija Potera laiks man arī stipri asociējas ar vasarām, kuras pavadīju laukos, ar vecmammu, kuras vairs nav starp dzīvajiem; ar bērnības draugiem, kuri tagad ir izklīduši, ar bērnības saldo, bezrūpīgo laiku... tad visi mani draugi arī lasīja Poteru. Un brāļi lasīja, ņemot vērā to, ka Poters tā arī palika vienīgā grāmatu sērija, kuru viņi jebkad izlasījuši. Atceros aktīvo darbošanos kurbijkurne.lv (Harija Potera un Gredzenu pavēlnieka fanu lapa), kur es sastapu ne tikai domubiedrus, bet arī neparastus sarakstes biedrus, spēlēju maģiskas lomu spēles, diskutēju par iespējamo un neiespējamo. Tas viss bija laikā, kad pamazām veidojās mana personība, un šī mājaslapa stipri jo stipri savijas ar manu padsmitnieka laiku, ar tā laika sapņiem. Tagad lapa ir izmirusi. Can't stop growing old. Bet tas ir dabiski. Cenšanās turpināt to, kas beidzies, ir nožēlojama un mākslota. Tagad visa grāmatu sērija glabājas manā plauktā, pārlasīta neskaitāmas reizes. Šaubos, ka kādreiz vēlēšos atbrīvoties no šīm grāmatām. Jā, šis piedzīvojums man ir pagājis, bet daudziem vienpadsmitgadniekiem tas vēl ir priekšā. Memories haunt more than Voldemort could. |
Between The Lines
Archives
March 2019
|