I am hopeless today. I feel like having many persons in one body. And some of them hate the other so immensely. There's no place for all of them. No good or bad; no right or wrong. Just different. Different enough to make the high tide of disharmony. I want to kill them. I want to be sure once and for all. It's not like having an angel on one shoulder and the devil on another. My inner inhabitants are without an origin or particular conviction. I never know when I'm absolutely right. I never know when I'm wrong. When I'm happy there's something sad. When I'm sad there's something happy about it. I'm not sure that my trail of life is actually existent. I'm moving towards something; I'm doing the things that I love to do seeing some deep meaning in them. Then there's someone inside me who says that I have no future if I carry on this way. These actions have no purpose in them. No real meaning. I'm on my way and in the same time I'm far from it. How can it be? I'm the human being with the god's dreams and needs. I cannot satisfy my soul nor my body. I never will. Somehow it's never enough for everyone inside me. These little somethings strive to be leaders. I'm not sure who leads me today; who led me yesterday when I did what I've done. Who's saying all of this? Who's saying again that I'm in the wrong place, the wrong time and, surely, in the wrong body?
I feel all over insane.
1 Comment
Savā šodienas pastaigā es vēlējos iemūžināt smalkumus, kas glabā rudens melanholiju.
This beautiful world before your eyes. You can even reach for it with your hands. You can touch it. You can kiss it. But you cannot take it without breaking it. [20:48:34] Bittersweet: Es pēdējās dienās jūtos atgriezies kaut kādā burvīgā noskaņā. Varbūt ne atgriezies, bet atradis jaunu mistisku lauciņu. Kaut ko, kas visu apvieno. Vienkāršo ar sarežģīto. Ikdienišķo ar mistisko. Zinu tikai to, ka šīs sajūtas ir tādas patiesas un netēlotas, ka es tās izbaudu kā jauku dzērienu, nebaidoties, ka tās beigsies, jo tās šķiet nebeidzamas. Liekas, ka šo dzērienu, gluži kā tēju, es varēšu sataisīt atkal un atkal.
Es vienmēr jebkurā laikā varu nākt pie viņas ciemos.
Rudens un ziemas vakaros viņa vienmēr man iedod uz radiatora uzsildītas vilnas zeķes, pacienā ar karstu tēju un siltu ēdienu. Kad es slimoju, viņa man nopērk augļus un gardumus, pat mellenes; iekurina manu istabu, sēž ar mani gultā, gatavo neskaitāmas tējas un lasa man grāmatu. Tas liek man savā ziņā pat gribēt saslimt. Mani pāridarītāji ir viņas mūžīgie ienaidnieki pat tad, ja es viņiem piedodu. Es nevaru ieslīgt normālā depresijā, jo viņa neliekas mierā, kamēr visas skumjas nav izrunātas. Viņa katru dienu man saka, lai es esmu uzmanīgs. Viņai patiešām rūp tas, kas ar mani notiek. Ja es vēlos spontāni kaut kur doties, viņa vienmēr piebiedrosies. Viņa man vienmēr iedod roku, kad ejam pāri ceļam. Viņai neskauž mani prieki un viņu nesajūsmina manas bēdas. Brīžos, kad es kaut ko radu, saceru un izveidoju, pat ja tas ir kāds mazs muļķīgs un neizdevies dzejolis, viņā vienmēr ir neviltota interese un izpratne par manu "daiļradi". Viņas cieņa pret mani ir neizmērojama. Mans tēls mēdz pavīdēt viņas dziesmās, zīmējumos un rakstu darbos. Ja es vēlos vienatni, viņa aizejot atstāj man savu sargeņģeli. Viņa piedalās manā dzīvē tik ļoti, ka es reti kad atceros, kas ir īsta vientulība. Viņa neaiziet projām, ja esmu dusmīgs vai pārāk dīvains. Ar viņu ir ko atcerēties un ir par ko pasmieties. Ar viņu drīkst klusēt. Ar viņu es varu būt es. Viņa aizietu, ja es aizietu. No dzīves. ... ... Savulaik es vēlējos mūžīgo dzīvi. Es vēlējos, lai kādā naktī pie manis ierastos vampīrs (nezkādēļ tieši vampīra tēlā vienmēr ir iemiesojies manas nemirstības nesējs) un dāvātu man nemirstības dāvanu, neskatoties uz to, kāda cena man par to būtu jāmaksā. Man tad likās, ka dzīvē tomēr ir tik maz laika, lai kaut ko patiešām iemācītos, sasniegtu un izbaudītu.
Bet kā var vēlēties mūžību, ja pat ierobežota dzīve netiek novērtēta? Paskatoties uz to, cik daudz laika patiesībā tiek izšķiests, apzinoties laika vērtību, es nojaušu, ka mūžība manī radītu smagu, nedziedējamu apātiju. Zinot, ka man pieder viss pasaules laiks, es vairs nenožēlotu ne dienas, ne stundas, kuras pavadu bezjēdzīgi. Visa mana mūžība, iespējams, būtu bezjēdzīga. Jau tagad es jūtos noguris no dzīves patiesībām un nepatiesībām, no viedokļu kaitinošās daudzveidības, no atziņu atkārtošanās, veltīgām diskusijām; no cilvēku paredzamības. Kā es iedomājos pavadīt mūžību šādā veidā? Arī izbaudīšanai ir savas robežas. Ar katru karoti pat visgaršīgākais ēdiens kļūst arvien negaršīgāks un, galu galā, pretīgs. Skaistākā vieta un noslēpumainākais cilvēks zaudē savu valdzinājumu, kad esi iepazinis, izsmēlis un neizbēgami padarījis to par ikdienu. Sasniegumiem ir vērtība tikai tad, kad esi ceļā uz tiem. Līdzko esi sasniedzis to, ko vēlējies un gandarījuma eiforija izplēnējusi, iezogas tukšuma sajūta, un tu izmisīgi meklē nākamo mērķi. Un tā mūžīgi? Kamēr vairs nav iespējams gūt gandarījumu. Iemācīšanās neprasa laiku. Spēja iemācīties ir dāvana. Kāds divpadsmitgadīgs bērns prot gleznot tā, kā citam cilvēkam neizdotos pat mūžīgi cenšoties. Kādam pietiek atvērt grāmatu un vienreiz izlasīt, kamēr citam uzrakstītais paliek mūžīgs noslēpums. Ja man piederētu mūžība, vai es iemācītos visu, ko vien vēlos? Nē, jo tad man būtu mūžība, lai atliktu iemācīšanos uz nākamo dienu un nākamo... Lai cik neparasti tas izklausītos, degradācija ir neizbēgama attīstības un pilnveidošanās ceļā. Ja tagad man tiktu dāvāts mūžības eliksīrs, es to pieņemtu tikai tādēļ, ka šaisauli uzskatu par vienīgo apdzīvojamo telpu. Un es izraisītu savu bojāeju brīdī, kad būtu pilnīgi pārliecināts, ka vienīgais piedzīvojums, kas mani vēl jebkad sagaidīs, ir nāve. Life can be so boring and predictable. Still we live it. People can be so trivial and tedious. Still we meet them. Still we need them. |
Between The Lines
Archives
March 2019
|