Jau veselu mūžību neesmu šeit neko rakstījis. Un šajā vēsajā, rudenīgajā vakarā, kad dīvainā kārtā esmu saslimis jau otro reizi šajā mēnesī, nolēmu nedaudz padalīties ar savām emocijām un visādām sajūtām par tagadējo dzīvi. Un mana dzīve tagad ir skola. Mācīšanās gleznot un zīmēt bija mans senlolots sapnis, lai gan tik pat ļoti es vēlētos apgūt dažādus mūzikas instrumentus. Viss radošais ir mans dzīvības eliksīrs, un es tam varētu veltīt visu savu laiku, un justies piepildīts. Bet, lai cik ļoti man tas patiktu, es tomēr esmu iesācējs, kas nekad nav zīmējis un gleznojis neko nopietnu. Mana īstenā vieta būtu vismaz mākslas vidusskolā, ja ne bērnu skolā... mans līmenis, salīdzinoši ar akadēmijas studentiem ir krietni zemāks. Bet, lai cik ļoti tas neietekmētu manu pašcieņu, es esmu laimīgs, ka varu mācīties un iemācīties. Vērot kā ar katru gleznu es saprotu arvien vairāk un vairāk. Esmu kā informācijas putekļusūcējs, kas maksimāli īsā laikā cenšas apgūt maksimāli daudz. Un, jā, galvenais ir process nevis rezultāts. Sajūtas, ko gleznošana manī izraisa. Eļļas krāsas un terpentīna smarža. Pirms diviem mēnešiem es nezināju neko par gleznošanu ar eļļu. Un cik patīkami ir sajust, kā pavisam maziem solīšiem es tuvojos zināšanai un saprašanai. Bet ceļš ir tāls, un jāstrādā daudz. Un esmu gatavs ziedot laiku un līdzekļus, lai pabarotu sevi garīgi. Te ir manas pirmās klusās dabas un ne visai veiksmīgs galvaskauss. Glezna ar maizi un ķiplokiem bija mana pati pirmā eļļas glezna, kuru pašam grūti uzlūkot bez nievājoša smaidiņa. (: Pārējos darbus un skices neesmu nofotografējis, bet laika gaitā varbūt padalīšos arī ar tiem. Protams, klusā daba noteikti nav tas, kam es vēlētos sevi veltīt... bet sākums ir sākums. Un šie ir mani iestājeksāmenu darbi. Uz iestājeksāmeniem es gāju ar tādu kā ziņkārību, vai es vispār spēšu kaut ko uzgleznot... jo doma par studēšanu Mākslas akadēmijā prātā iešāvās pavisam nejauši. Domāts, darīts. Un tagad pat nedaudz ticu liktenim. Sieviete ar cepuri bija diezgan drausmīgs moments, kad nācās gandrīz vai krist izmisumā, jo tā bija pirmā saskaršanās ar portretu kā tādu. Darbs ar mūzikas instrumentiem vispār ir vesels stāsts.... ko labāk nestāstīt. Bet cilvēki, ar kuriem mani šī skola saveda kopā, vispār ir kaut kas vārdos neaprakstāms...
7 Comments
|
Between The Lines
Archives
March 2019
|