Mani dara skumju tas, kā pasaule virtualizējas. Tas, cik sasodīti vienkārši tagad ir iegūt informāciju par jebko, cik nekvalitatīvas lietas visapkārt, cik viss pieejams, cik trula mūzika gūst popularitāti, cik gudri un stilīgi visi jūtas, cik daudz reklāmas, atkārtošanās un muļķīgu tehnoloģiju, kas cilvēkus robotizē, lai viņiem mazāk jāpiepūlas; cik normāls lielākajai daļai šķiet tāds dzīvesveids un cik jocīgi redzēt, ka daudzi uzvedas un runā tā, it kā būtu izkāpuši no seriāla, jo zudis priekšstats par to, kas ir patiesums un nemākslotība. Tas, cik absurdiem likumiem un principiem cilvēki pakļaujas neiedziļinoties. Grūti vispār uzskaitīt pat nedaudzas lietas, kas man patiktu no šī gadsimta. Tik daudz kas ir zaudējis vērtību, un šajā laikā, kad visi var visu, neviens vairs īsti nevar neko. Nekam nav laika, prokrastinācija gandrīz kā jauna reliģija. Vēroju, lasu un domāju, cik muļķīgi tas viss tomēr. Lai gan es atceros deviņdesmitos, es tad biju kaut kas pavisam mazs, tieši to laiku es gribētu uzskatīt par savējo. Es jau tagad jūtos kā kaut kas vecs, kas nespēj pieņemt to, kā pasaule mainījusies un turpinās mainīties. Bet šajā iespēju laikā jau nekas neliedz dzīvot tā -- pavisam nedaudz kā pagātnē, kā agrāk. Ja ir domubiedri blakus un pietiek spēka iet tam visam garām, tad jau vispār var aizmirst laiku, vietu, absurdo realitāti... Kādreiz cilvēki stāvēja ar maziem trauciņiem un smēla no akas tik, cik viņiem vajadzēja. Tagad katram ir pa desmit spaiņiem, un mēs smeļam, smeļam. Jocīgi, bet izsmelti esam paši. Oh, it's a mystery to me
1 Comment
|
Between The Lines
Archives
March 2019
|