Jau nākamgad noslēgsies vēl viens manas dzīves posms -- mākslas akadēmijas posms. Savādi tagad atskatīties un ieraudzīt savu acu priekšā to personu, kas es biju, kad iestājos šajā mācībiestādē. Aptvert milzīgās pārmaiņas, kuras notikušas šajā laikā. Izmaiņas sevī, izmaiņas savā ikdienā, pat augstākajos ideālos -- tas viss ir neatgriezeniski mainījies. Un briest vēl pārmaiņas...
"Jādodas uz Rīgu", "nu ko, tālāk uz Rīgu?", "tagad pienācis laiks doties uz Rīgu" -- gadās dzirdēt šādus tekstus. Līdz ar to arī daudz domāt par šo opciju, izsvērt, kā tad īsti ir... vajag vai nevajag tādu pavērsienu? Pirmkārt, man ļoti patīk apciemot Rīgu. Man patīk apmeklēt izstādes, jaukos, mājīgos klubiņus, satikt cilvēkus, iet uz pasākumiem, sajust to piesātinājumu, ritmu, pūļus, sajūtu, ka viss notiek. Īsumā -- ciemoties. Bet vai tur ir kaut kas tāds, kā man nebūtu šeit, Rēzeknē? Kaut kādas mistiskās, lielās iespējas, kuras es nevaru īstenot šeit? Ņemot vērā to, ka pagaidām neplānoju studēt maģistratūrā, vai tur ir vēl kas tāds, kā man pietrūktu? Savs dzīvoklis, par kuru man būtu jācīnās, jārauš nauda, lai maksātu par īri, aizmirstot par to, ko es uzskatu par savas dzīves esenci? Pievienoties tam, ko filozofijā dēvē par atsvešināto sabiedrību, kad patveries tālāk no savas saimes, cītīgi strādājot un veidojot ligzdiņu kaut kur divatā, lai tad neatkarīgi pamazām nodrošinātu sevi ar visām ērtībām, noslēptos no visiem un satiktu cilvēkus tikai tad, kad būtu tāda vajadzība vai īsa vēlme? Nē, caur mani pāršalc dīvains vēsums, kad iedomājos to tālumu, to steigu, to nogurumu, to laika trūkumu, ko sazīmēju daudzos lielpilsētas iedzīvotājos. Kaut kurš psihologs teicis: "mīlestība ir egoisms divatā". Pieņemu, ka viņš ir ļoti cītīgi vērojis 20.,21.gs ģimenes. Iedomājoties tik, ka kādreiz latvieši dzīvojuši saimēs -- mamma ar tēti, bērnu pulciņš, vecvecāki, kāds onkulis, brāļi, māsas. Visi kopā kā tādā komūnā, kur mūsdienās tikai dīvainīši iedomājas iesaistīties. Un kā ir ar maniem novērojumiem? Brālis, kas paretām atbrauc un drīz vien bēg prom atpakaļ uz Rīgu, kur ērti iemitinājies ar draudzeni. Mīļais Sirdsdraugs, kurš šķiet tagad tik atrauts no manis un mūsu reiz nesteidzīgā universa šeit Rēzeknē. Tie draugi, kas kādreiz bijuši paņemti ar radošumu, tagad atzīst, ka labi, ka pietiek vakarā laika izmazgāt traukus un pasērfot internetā. Cilvēki, kuru vērtības kardināli izmainījušās, ka tie nu jāiepazīst no jauna. Jā, es gribētu vietiņu, kur patverties kopā ar mīļoto cilvēku, es nekādā ziņā neesmu lielas saimes cilvēks, es esmu 21. gadsimta cilvēks, kas knapi spēj sadzīvot pats ar sevi... bet sava vietiņa tas ir laika jautājums -- laika un kopīgā ieguldījuma. Mēs dzīvojam laikmetā, kad visiem visu vajag ļoti ātri un viss ir saistīts ar milzīgu naudu. Bet es sevī iekšā jūtu, ka gribu iet to alternatīvo ceļu -- lēni, pamatīgi, tuvāk dabai un neņemot kredītus. Pietam, es nevaru sevi iedomāties tagad vienā vietā, nevaru sevi iedomāties uz palikšanu kaut kur. Man nav bērnu, esmu jauns un joprojām traks, un kas man ir mājas? -- pagaidām tā ir tikai vieta, kur atgriezties. Vēl man tik nepieciešama ir ceļošana vai jebkāda dinamika telpā. Dzīvojot Rīgā, es ceļotu daudz mazāk, es priecātos vakarā iemesties gultā, lai atpūstos pirms nākamā rīta. Brīvajās dienās es vai nu censtos paveikt iekavētos darbus vai arī izklaidētos tā, ka nākamajā darba dienas rītā eksistenciālas ciešanas būtu neizbēgamas. Jā, es izbaudītu garos braucienus ar velosipēdu pa Rīgas ielām (starp citu, tas būtu debešķīgi), bet tā nav gluži ceļošana... Rīgā viss ir tālu. Un laiks skrien ātrāk, pateicoties attālumiem. Cilvēki kavē, es pats jūtos nokaitināts, kad kaut kur kavēju vai skrienu vai atsaku. Tie cilvēki, kurus es vēlētos satikt biežāk, tiktu satikti arvien retāk. Kādēļ tāda dilemma? Tā tas vienkārši būtu. Ja tagad es dodos uz Rīgu ar mērķi viņus satikt, tad, dzīvojot Rīgā, es domātu -- "satikšu kādu citu dienu" + man vēl būtu daudz citu darīšanu un prioritāšu. Tālu ir arī viena vieta no otras. Tāli šķiet garāmgājēji. Pats sev tur jūtos tālāks un citādāks. Rīgas neizsmeļamās iespējas. Jā, burvīga lieta. Es nirtu tajās ar galvu uz leju. Bet ja jau šeit Rēzeknē es dedzīgi cenšos saplānot dienas, lai paspētu visu, ko vēlos izdarīt un kam vēlos veltīt savu laiku, tad sanāk, ka šeit es jau dzīvoju ļoti pilnvērtīgu sabiedrisko dzīvi, izbaudu pasākumus, kas te ir retāk, toties es tos novērtēju vairāk un apmeklēju ar dedzību. Man pietiek laika tam, kas man mīļš -- lasīšanai, muzicēšanai, gleznošanai, filmām. Rīgā es to nomainītu ar cilvēku satikšanu, pasākumiem un vēl vairāk pasākumiem. Pavirši to un pavirši šo. Pavirša atpūta un emotional breakdown. Un vēl nedaudz par neatkarību. Lai kas tas būtu, tas ir kaut kas ļoti svarīgs mūsdienās. Sievietes grib un ir neatkarīgas, pāri dzīvo neatkarīgi, bērni steidzas būt neatkarīgi, vecāki neatkarīgi dzīvo (pansionātos). Moto: Neatkarība... ne no kā un ne no viena! (tikai no naudas). Te nepasen es aizdomājos par tiem jauniešiem vai pavecākiem jauniešiem, kas "dzīvo uz vecāku kakla". Iemesli var būt dažādi un to var ļoti dažādi skaidrot, un pārsvarā to skaidro diezgan viennozīmīgi -- šīs cilvēks ir atkarīgs no vecākiem, slinks un tādā garā. Tas, kas mūsdienu domāšanā parādās, ir uzskats, ka tajā ir kaut kāds kauns, kaut kas negatīvs, kaut kas nepareizs. Pareizi ir doties prom, kad pienāk laiks (vislabāk 20-25 gados, bet atkarīgs arī no dzimuma). Bet daudzi man pazīstami cilvēki dzīvo ar vecākiem. Viņi nes savu ieguldījumu, rūpējas par mājas uzturēšanu, palīdz vecākiem, ienes mājās līksmību un rosmi. Kādēļ visiem ir jāpamet māja, ko vecāki ar sviedriem un mīlestību cēluši, lai kāds tajā dzīvotu un darbotos? Tā istabiņa, kas tiek apkurināta un kur varētu kāds dzīvot, tiek atstāta tukša un nevajadzīga. Bet tas viss piestāv mūsu laikmetam... Pietam, daudzi no šiem cilvēkiem, kas "dzīvo uz vecāku kakla" ir neatkarīgi savās izpausmēs. Bieži vien tie ir ceļotāji, kuriem vienmēr ir lauku mājas kur atgriezties, mākslinieki, kas var darboties, nedomājot par to, ka jānopērk veļas pulveris, u.t.t. Neatkarība... tas ir ļoti jauki, bet vai tiešām mēs cilvēki esam radīti, lai vieni paši bez citu palīdzības spētu izpildīt visas funkcijas? Neviens nevar mums teikt, ka mēs to nespējam. Ja mēs vēlamies, mēs varam visu, bet vai tiešām mums tiešām viss arī ir jādara? Neatkarība ir pārvērtēta. Tā atsvešina, un reizēm mēs tā pierodam pie tās, ka vairs negribam un nespējam uzticēties un paļauties uz citiem. Tā es tagad to visu izjūtu. Kas zin, varbūt pēc pusgada mani ceļi aizvilks mani uz pilnīgi negaidītām vietām, lai vai kā es reizēm mēdzu turēties pie principiem, tikpat bieži dzīves ceļš tomēr izdara pagriezienus un liek visu atkal pārvērtēt. Un tāpēc turpinu būt atvērts.
0 Comments
Leave a Reply. |
Between The Lines
Archives
March 2019
|