Šī vasara mani nelutināja. Ārēji sasildīts, es iekšēji drebinājos. Un nepārtrauktā vēlmē pēc iekšēja siltuma es tiecos pēc liesmām un apdedzinājos neskaitāmas reizes. Es vēlētos, kaut spētu mācīties no sāpēm un triecieniem, bet tie man neko neiemāca. Mani vada nesaprotams instinkts, un es esmu zaudējis kontroli pār sevi un savu dzīvi kopumā.
Ilgu laiku neesmu neko publiski rakstījis. Laikam tādēļ, ka viss, ko spēju uzrakstīt ir nožēlojams, rūgtuma pieliets teksts bez jebkādas literāras un pamācošas vērtības. Esmu ļoti noguris. Varbūt pat iztukšots. Un tā nu ir laikam atnākusi tāda diena, kad es zinu -- vēl viena apdedzināšanās mani sadedzinās. Man ir jāpieliek vēl vairāk pūļu, lai kontrolētu sevi un sakārtotu savu izvandīto galvu. Es vairs neprotu būt racionāls, es dzīvoju pagātnē, ilūzijās, kaut kādā sadrumstalotā universā, kas veidots no fragmentiem. Es esmu saslimis. Nezinu pat, kādēļ to visu rakstu šeit. Bet ja jau sāku, tad kāpēc ne. Es tik maz rakstu un saku par sevi. Reizēm rodas sajūta, ka es esmu paslēpies no visiem, lai izcīnītu visas cīņas pats sevī. Bet jocīgi, ka visas cīņas, kas notiek paša prātā, pārvēršas par kariem, kur abas puses esi tu pats, un rezultātā neviena no šīm pusēm nespēj uzvarēt. Tikai lauzt un lauzt. Un izrādās, ka ir tik daudz, ko lauzt. Vakari, kad šķiet, viss ir salauzts, pārvēršas par rītiem, kad atrodas vēl kaut kas neskarts, ko salauzt. Un manas armijas ķeras tam klāt. Pat nedaudz interesanti, vai kādreiz tam arī pienāk beigas? Vai manī kaut kur ir meistars, kas labo salauztās mantas, un fēnikss, kas spēj atdzimt no pelniem? Ja nu nav. Jānoslēdz miers ar sevi. Kāds ir teicis, ka nespējot mainīt apstākļus, ir jāmaina sevi un savu attieksmi. Bet kur rast vēl spēku? Ierastie spēkavoti ir izsmelti. Jāmeklē kaut kas jauns. Rudens? Gribas letarģija kā biezs un šķebīgi salds liķieris. Šovasar es ļoti maz uzturējos starp cilvēkiem, un tagad laikam ir pienācis brīdis, kad sevis šķiet par daudz. Sevī var noslīkt. Cilvēki atgādina, ka dzīve nav tikai manā galvā, bet arī ārpus tas. Man laikam nepieciešama dzīve ārpus savas galvas. Gan nepieciešama, gan stingri rekomendējama. Kādam jāsarauj tas mānīgais plīvurs, kas man nedod neko saredzēt ar skaidru skatienu. Šī vasara bija arī piedzīvojumu un atklājumu pilna. Bet nevaru pateikt, ka es tos spēju pilnībā novērtēt un izbaudīt. Tas bija kā klejot iemigušam; garām slīd skaistas ainavas, bet tu guli un ne velna neredzi. Tikai nostalģiskus sapņus un murgus. Tu atrodies kaut kur citur. Tu esi gan bēglis, gan vajātājs. Gan draugs, gan ienaidnieks. Gan ticība, gan bezcerība. In your head they are fighting. Un bailes. No nelaimīgam beigām, galvenokārt. Bailes sajust, ka nekas nav manās rokās. Pat manis paša nākotne. Lai vai kā, ir atnākusi diena, kad vēl viena apdedzināšanās mani sadedzinātu. Liesmu dzēst nav manos spēkos, bet es varu ļoti ļoti saņemties un nedaudz pasargāt sevi; nejusties varbūt tik ļoti kā naktstauriņš. Vismaz kādu laiciņu, kamēr nedaudz atkopšos. Vai varbūt sadegšu un pats būšu liesma, pie kuras citi varēs svilināties. Vai varbūt kāda dievišķa, gaiša būtne atdos man nozagto, liesmizturīgo pūķa ādu. Būšu laikam izmurgojis visu par vietu, kur es šovasar biju pazudis. Es būšu atpakaļ. Un es ceru, ka drīz.
3 Comments
Rītausma
8/22/2013 04:25:36 pm
Es ceru, ka Tev pietiks spēka un gaismas lai kāds arī būtu iznākums. Vienmēr būšu Tev blakus neskatoties ne uz ko. Spēku var iegūt, bet tad, ja Tu atpūtīsies. Nebaidies iet uz priekšu, esi atvērts, tad arī Tev atvērsies durvis. Skaties uz to kā uz jaunu labāku posmu. Tagadne veido nākotni, pagātne - atmiņas.
Reply
Sinmaster
8/22/2013 08:11:50 pm
"Krustcelēs mazs bērniņš rotaļājas
Reply
Rītausma
8/23/2013 05:50:45 am
Bet tā nav tiesa...
Reply
Leave a Reply. |
Between The Lines
Archives
March 2019
|