Šovakar ir tāda sajūta, it kā es apstājos, lai dziļi ieelpotu.
Lai cik miera būtu manā dzīvē, gandrīz vienmēr ir sajūta, it kā es kaut kur skrietu. Vai arī laiks skrien? Varbūt tādēļ, ka es joprojām neprotu sakārtot prioritātes. Vai kārtoju tās, nesaskaņojot ar sevi pašu. Bet šovakar es jūtu, ka no manis laukā laužas dziesma, dzeja, tīras un trauslas domas. Manā prātā ienāk pagātnes tēli. Varbūt rēgi. Bet viņu sabiedrība ir patīkama, atspirdzinoša kā vēss ūdens. Tie man atgādina, ka esmu radoša būtne. Un šis radošums klejo manī, aktivizējot vienu šķautni un deaktivizējot kādu citu. Reizēm es ilgojos pēc kādas no savām snaudošajām šķautnēm. Ja ilgas ir gana stipras, tad var sevi sapurināt, pamodināt. Bet ne viss guļ. Kaut kas var būt arī miris. Lai tā vietā dzīvotu kaut kas cits. Pareizāk būtu teikt: nevis miris, bet transformējies. Manā prātā ienāk ainas, kuras sen jau nav vērušas vaļā savas durvis un parādījušās gaismā. Es jūtos kā pamodies no ļoti patīkamas dzīves, lai atcerētos, ka reiz ir bijis tik grūti un rūgti; un ir bijis skaisti, mistiski un vareni; tik neaptverami, ka bijis tas viss, kas ir bijis... Tas ir tik neticami. Un labi, ka rīt es atkal dzīvošu patīkamās dzīves sapnī. Tik daudz skaistu atmiņu. Tajās varētu peldēties kā okeānā. Tās fascinē ar savu spēku. Izlienot no atmiņu okeāna, kādu laiku jūtos slapjš un nosalis. Jo sevišķi, ja ilgi peldējies. Bet paguļot saulītē, atmiņas izžūst, atkal ir silti. Kad kļūst karsti no dzīves skrējiena un dinamikas, pelde atmiņās mēdz būt atveldzējoša un vērtīga. Un ienirstot... kas par pasauli! Kas par neticamu pasauli! Cik stāstu... cik tēlu... cik fantāziju... Kāds neizsmeļams iedvesmas avots. Iedvesmoties, skriet tālāk. Tik neaizmirst reizēm ieelpot.
0 Comments
Leave a Reply. |
Between The Lines
Archives
March 2019
|