Edgar Allan Poe Cik burvīgi tas šodien bija! Sēdēt ar Tevi uz batikotas segas ziedošas ievas paēnā un lasīt neatkārtojamos un mistiskos Edgara Po stāstus. Tu lasīji man stāstu "Norunātā tikšanās", kamēr es gulēju, ielikusi galvu Tev klēpī un skatoties uz bērzu galotnēm, reizēm aizverot acis pavisam. Tikai šis miers, stāsta radītās vīzijas un saules siltums. Laiks, kad odi vēl nav pamodušies un saule vēl netraucē ar savu vasaras dedzinošo krāsni. Šodien, kad devos mājup no teātra gaitām, aizdomājos par to, kā es saliktu pēc kārtas visus mēnešus, sākot no mana mīļākā, un izdomāju, ka saraksts ir tāds: 1. maijs, 2. jūnijs, 3. septembris, 4. aprīlis, 5. decembris, 6. jūlijs, 7. oktobris, 8. augusts, 9. marts, 10. novembris, 11. janvāris, 12. februāris. Tāpat vien. Edgars Po ir mani pilnībā apbūris. Kaut kad savos pusaudža gados es mēģināju lasīt šī rakstnieka stāstus, bet noliku malā. Liekas, ka tieši tagad ir pienācis laiks tos izlasīt. Tajā pašā laikā tie rada nostalģisku sajūtu. Atgādina laikus, kad mani bija pārņēmis "gotiskais gars". Tagad es zinu, ka vienmēr būšu in-between cilvēks - kāds, kam ir neskaitāmi veidoli, kuros parādīties. To pierāda dažādie cilvēku viedokļi - vienmēr interesanti paklausīties cilvēkos, kas domā, ka esmu pārlieku nopietns, vai tie, kas uzskata mani par galīgi pārdrošu, kamēr citi domā, ka esmu flegmātiska jebkurā dzīves situācijā, cits - tieši otrādi - uzskata, ka esmu enerģiska un nepārtraukti dzenu jokus. Vienu rītu es mostos kā sapņaina meitene, citu rītu es vēlos dzīvot vīrieša tēlā; kāds vakars ir ikdienišķs ritējums pretim televizora ekrānam, kad liekas - mana dvēsele ir veca un trula, vai arī mani pārņem destruktīvi cinisma uzplūdi; nākamais vakars ir piesūcies ar mežonīgu enerģiju, kas liek man mesties neuzmanīgā braucienā ar velosipēdu vai uzkāpt kāda neuzkāpjama koka zaros, lēkt pāri dažādiem šķēršļiem, it kā pilsēta būtu tikai mans rotaļlaukums. Tajos brīžos esmu drošs, ka sīkākais satricinājums no ārienes spētu mani pārvērst līdz nepazīšanai - es varētu sist, kliegt, ārdīties. Tajos mizantropiskajos (jā, es varu sevi dēvēt par īstenu mizantropu) brīžos es attālinos no cilvēkiem, cik tālu vien var attālināties. Vēl neesmu atradis veidu, kā šo negatīvo enerģiju pārvērst pozitīvā. Bet tagad - tagad es esmu šī plīvurainā, ēteriskā būtne no savas ne pārāk tālās pagātnes. Es atkal vēlos klausīties mūzikas ierakstus, kurus biju nolikusi maliņā, uzģērbt drēbes no tālākiem plauktu stūriem, lasīt grāmatas un izrakstīt citātus - vienu pēc otra. Nāks cits rīts, pamodīšos cits es. Baidos, ka mani pazīst tikai viens cilvēks visā pasaulē - mans sirdsdraugs. Esmu pārliecināts, ka man tiešām nav patīkama tādu cilvēku klātbūtne, kas daudz runā - reizēm šķiet - bez apstājas. Kā mikseris vai kafijas dzirnaviņas. Un lielākajai daļai no viņu pateiktā nav nekādas lielās vērtības. Cilvēki, kas daudz klusē, tikai rada vieglu mulsumu, kas vēlāk pāriet, bet tie, kas daudz runā - nogurdina kā pats nelabais, un tas nepāriet. Un vēl arī man nav saprotami cilvēki, kas klusēšanu uzskata par neveiklības pazīmi. Iemācieties klusēt kopā ar kādu, un vienkārši ļauties abpusējai izpētei ar skatieniem (jo sevišķi ilgi skatīties tieši acīs), un jutīsiet daudz dziļāku savienību, it kā jūsu dvēseles šajā netraucētībā būtu uzdrīkstējušās pieskarties viena otrai. Pietiek rakstīt. Mans palags ir aizrakstīts. Ar sarkano tinti un vīnu. Laiks ieklāt to gultā un gremdēties sapņos. 2011.05.10 Oriģinālautors: Macbeth Dzied: Liene Narcis
5 Comments
Rītausma
5/11/2011 06:22:53 am
Tu esi burvīgākais cilvēks, ko pazīstu. Es vēlos ar Tevi doties neskaitāmos mierīgos un trakos piedzīvojumos. Daudzas lietas paliek mūžīgi. Viena no tām ir jaukais klusums ar Tevi, kad es atklāju jaunas pasaules uz Tevis katru reizi no jauna.
Reply
mainiigais teels
5/12/2011 01:55:23 am
burviigi!
Reply
ievzieds
5/13/2011 12:45:19 am
bet dziesma tomēr skarba:
Reply
Vinss
5/16/2011 01:02:32 am
Edgars Alans Po:
Reply
arii Vinss
5/16/2011 01:06:08 am
paldies par ielikto bildiiti:
Reply
Leave a Reply. |
Between The Lines
Archives
March 2019
|