Reizēm es jūtos tā, kad tu redzi burvīgu sapni, tad un kāds pēkšņi tevi pamodina ar pretīgu, reālistisku "labrīt, jāiet uz skolu/bērnudārzu/darbu." Un tā visu dzīvi... Iedomājies, izrādās, tāda arī ir dzīves jēga. Gūt izglītību, naudu, neatkarīgi no tā, vai tās gūšana sagādā prieku. Man nekad nav patikuši pienākumi, un es šaubos, ka varu būt patiesi noderīga. Pārāk daudz lietu, kuras viņi atzīst par svarīgām, bet es - par liekām. Mani interesē viss, bet es nespēju dzīvot noteiktā režīmā. Toties sabiedriskā dzīve burvīgi paņem manu laiku un iedveš manī iedomu vērtības par to, kas saucas vērtīga laika pavadīšana un tā izšķiešana. Šogad es pabeigšu savu pēdējos skolu (ja man izdosies). Un tad priekšā ir tāds plašums! Vēl plašāks nekā bija pēc vidusskolas beigšanas. Izskrāpēt ceļu uz laimi šajos apstākļos, kas man apkārt valda... Vai man vispār ir pietiekami spēcīgi nagi? The world haunts me when it's awake.
3 Comments
Rītausma
1/9/2011 02:41:21 am
Mēs skrāpēsim kopā un pasaule mums piederēs. Ko darīt savvaļas putnam kāda mājas būrī?
Reply
Rītausma
1/9/2011 02:44:21 am
I see a little island
Reply
Sinmaster
1/9/2011 03:16:19 am
Without your love I can't lose the sadness.
Reply
Leave a Reply. |
Between The Lines
Archives
March 2019
|