Man patīk pavasara lielās tīrīšanas laiks, jo tad savā istabā varu atrast gan visādas neiedomājamas mantas, gan nostaļģiskas lietiņas, kas aizņem daudz vietas, bet izmest arī drusku žēl. Piemēram, mana vecā ūdenspīpe (ah, the sweet beginning of 2009), veci zīmējumi bez sevišķas jēgas, pazudušas un atrastas vilnas zeķes, akmeņi... Bet es atteicos no savām ~20 izkrāsotajām pudelēm, kas apdzīvoja manu pagulti. Tik cītīgi tās izdzēru, krāju un krāsoju, un nu tagad šie mākslas darbi nonāks izgāztuvē. Tas ir pabeigts posms. Burvīgi ir noņemt visādu drazu, ar ko ziemas laikā aizsedzu logus, lai dabūtu pilnīgu tumsu arī dienā. Tad liekas, ka istaba ir kļuvusi divreiz gaišāka un mājīgāka (un var redzēt, kā putekļi lido kā sudraba pelni). Bet aizklāti logi, drēgnums, necaurredzīgums un vēsums laikam tomēr ir mans fetišs. Visvairāk man vienmēr ir paticis kārtot plauktus un atvilktnes, un mapes. Izvilkt visu ārā, sašķirot un salikt atpakaļ. Es neesmu pedantisks cilvēks būtībā, bet man patīk visu šķirot pēc kaut kādas tēmas un tā. Man ir atsevišķas klades un burtnīcas pilnīgi visam - dzejai, citātiem, mūzikas grupām, dziesmu vārdiem, izlasītajām grāmatām, piezīmēm, uzmetumiem, sacerētajām dziesmām, ikdienas notikumiem, pārdomām... Reizēm šķiet, ka tas viss ir slimi, bet tomēr tā ir manas dzīves būtiska sastāvdaļa. Pat mani fotoalbumi ir sakārtoti pēc noteiktas tēmas un laika. Reizēm es attopos, ka kaut kas vēl nav sašķirots vai apkopots, un tad es veltu laiku, lai to izdarītu. Jau no 2004. gada vasaras es katru dienu atzīmēju, ko esmu šajā dienā sadarījusi, un kas īpašs ir noticis. Piemēram, 2005. gada 4. aprīlis: dodos uz bibliotēku, lasu "Pollianna no jau liela", uzzinu, ka nomira Jānis Pāvils Otrais. Izsmeļoši. Bet nē, es varētu to arī nedarīt. Zaudēt šo visu un varbūt tikai mazliet pārdzīvot. Tam nav vērtības. Tas ir vienkārši veids, kā man patīk pavadīt savu brīvo laiku. Tāda savdabīga izklaide. Vai atkarība.
Man nepatīk mazgāt logus, jo pēc to izmazgāšanas man ir sajūta, ka logam nav stikla - tik tīrs un spodrs tas ir. Līdzīgi ir ar spoguli - man patīk redzēt sevi mazliet miglainu, izplūdušu. Un te pēkšņi es savā priekšā - tik skaidrs kā halucinācija! Riebjas iegriezties arī savā drēbju skapī, apzinoties, cik daudz lietu der izmest, bet vienmēr jau ir tā sajūta, ka pat šo dīvaino sūdu es vēl kādreiz gribēšu uzvilkt. Pie citiem ir mājās tā, ka ir tās mantas, kas gadiem ilgi stāv vienā vietā - mūžīgi un nemainīgi, nekustīgi... Ja man vajadzētu minēt dažās no savām tādām mantām, tad tas ir uzraksts uz manas ķieģeļu sienas (citāts no grupas Gothica), kas vairs nav manā dzīvē aktuāls. Vēl ir Jāzepa un Marijas glezniņa pie izlietnes, muļķīgs būris ar izbāztu putniņu pie gultas, divi Villes Valo plakāti pie sienas (tiem priekšā stāv ģitāra) un Ziemassvētku gaismiņu virtene. Citādi jau man patīk mainīt savas istabas iekārtojumu un noskaņas (bet vienalga visiem šeit liekas spocīgi, šauri un drūmi). Mans sapnis ir radiatori - tādi karsti, pie kuriem var ziemā piespiesties. Bet nē... mans liktenis ir nest malku, cirst to, un kurināt katru mīļu ziemas dienu. Labi, ka vasaras laiks ir kā svētība - pie manis nekad nav tveicīgi. Yeah! Ah, paldies, Nemo, par Tavu līdzdalību šodienas praktiskajā piedzīvojumā. Mana izlietne nekad vēl nebija tik spodra!
2 Comments
Rītausma
4/3/2011 04:48:30 pm
Pie Tevis vienmēr ir tik jauki, neatkarībā no iekārtojuma un siltuma daudzuma. Nav par ko. Darbošanās man arī nesa prieku
Reply
Zīds
4/12/2011 01:20:18 am
kas taas par diiivainaam klaviereem-ar taustiņiem griidas liimenii?
Reply
Leave a Reply. |
Between The Lines
Archives
March 2019
|