Savulaik es vēlējos mūžīgo dzīvi. Es vēlējos, lai kādā naktī pie manis ierastos vampīrs (nezkādēļ tieši vampīra tēlā vienmēr ir iemiesojies manas nemirstības nesējs) un dāvātu man nemirstības dāvanu, neskatoties uz to, kāda cena man par to būtu jāmaksā. Man tad likās, ka dzīvē tomēr ir tik maz laika, lai kaut ko patiešām iemācītos, sasniegtu un izbaudītu.
Bet kā var vēlēties mūžību, ja pat ierobežota dzīve netiek novērtēta? Paskatoties uz to, cik daudz laika patiesībā tiek izšķiests, apzinoties laika vērtību, es nojaušu, ka mūžība manī radītu smagu, nedziedējamu apātiju. Zinot, ka man pieder viss pasaules laiks, es vairs nenožēlotu ne dienas, ne stundas, kuras pavadu bezjēdzīgi. Visa mana mūžība, iespējams, būtu bezjēdzīga. Jau tagad es jūtos noguris no dzīves patiesībām un nepatiesībām, no viedokļu kaitinošās daudzveidības, no atziņu atkārtošanās, veltīgām diskusijām; no cilvēku paredzamības. Kā es iedomājos pavadīt mūžību šādā veidā? Arī izbaudīšanai ir savas robežas. Ar katru karoti pat visgaršīgākais ēdiens kļūst arvien negaršīgāks un, galu galā, pretīgs. Skaistākā vieta un noslēpumainākais cilvēks zaudē savu valdzinājumu, kad esi iepazinis, izsmēlis un neizbēgami padarījis to par ikdienu. Sasniegumiem ir vērtība tikai tad, kad esi ceļā uz tiem. Līdzko esi sasniedzis to, ko vēlējies un gandarījuma eiforija izplēnējusi, iezogas tukšuma sajūta, un tu izmisīgi meklē nākamo mērķi. Un tā mūžīgi? Kamēr vairs nav iespējams gūt gandarījumu. Iemācīšanās neprasa laiku. Spēja iemācīties ir dāvana. Kāds divpadsmitgadīgs bērns prot gleznot tā, kā citam cilvēkam neizdotos pat mūžīgi cenšoties. Kādam pietiek atvērt grāmatu un vienreiz izlasīt, kamēr citam uzrakstītais paliek mūžīgs noslēpums. Ja man piederētu mūžība, vai es iemācītos visu, ko vien vēlos? Nē, jo tad man būtu mūžība, lai atliktu iemācīšanos uz nākamo dienu un nākamo... Lai cik neparasti tas izklausītos, degradācija ir neizbēgama attīstības un pilnveidošanās ceļā. Ja tagad man tiktu dāvāts mūžības eliksīrs, es to pieņemtu tikai tādēļ, ka šaisauli uzskatu par vienīgo apdzīvojamo telpu. Un es izraisītu savu bojāeju brīdī, kad būtu pilnīgi pārliecināts, ka vienīgais piedzīvojums, kas mani vēl jebkad sagaidīs, ir nāve. Life can be so boring and predictable. Still we live it. People can be so trivial and tedious. Still we meet them. Still we need them.
5 Comments
draugs.?
10/4/2011 08:33:40 pm
ir izlasiits speeciigas personiibas
Reply
Sinmaster
10/4/2011 11:14:39 pm
Es vienmēr esmu bijis vairāk skumīgs nekā priecīgs. Šaubos, ka to var mainīt.
Reply
Sinmaster
10/4/2011 11:19:38 pm
Un par ko es runāju?
Reply
Rītausma
10/5/2011 03:53:36 am
Es ticu, ka mēs zinām visas atbildes, tās tikai jāprot atklāt.
Reply
tomeer-draugs(es ceru)
10/5/2011 08:50:22 pm
paldies par diskusiju
Reply
Leave a Reply. |
Between The Lines
Archives
March 2019
|