2010. Septembris Autors: Liene Narcis PG (This contains moderate violence) Prologs Sadrumstalotas atmiņas fresku formā ieskāva vareno telpu, kas glabāja čukstus, raudas, smieklus un lūgšanas – bezgalīgo emociju spektru. Laternas kā jaunavas izstaroja samtainu gaismu, padarot telpas aprises maigi zīdainas. Vienkāršām acīm, kas nav redzējušas pasaules brīnumus, šī vieta būtu neaizmirstams vizuāls un sajūtu ceļojums. Bet gaismas izdzisa, pirms bērnu acis paspēja atvērties, pirms viņu kājas spēra soļus mistiskajā telpā. Viņi ieslīga tumsas dziļajā tīklā, pat nenojautuši, ka aiz izslēgtajām gaismām slēpjas viņu kvēlākie sapņi. Viņu dienas ritēja no tumsas uz tumsu kā apļveida upe, kas nespēj iezīmēt citas robežas. Brīžiem šī upe sasala melnā ledū ar gludu virsmu, kas bija bērnu slepenā deju zāle, kur viņi mēdza tikties, lai sarunātos, lasītu zagtas grāmatas, mācītu viens otram sava prāta lappuses. Un tad atkal viņi izklīda katrs uz savu tumsas kapelu pielūgt nedzirdošus dievus, līdz pēdējie spēki beidzās, un sapņu nesējs paņēma viņus uz brīdi atdusēties vai tieši otrādi – piedzīvot atkārtotus tumsas murgus. Ceļš uz gaismu bija garš un grūts. Bērni šūpojās augstu, un neviens nenāca apturēt šūpoles. Vienīgā izeja bija pārkost virves un krist. Kritiens, kaut vai būdams sāpīgs, nesa savādu atvieglojumu. Gaismas slēdži – pavisam tuvu, - bet bērna rokām vēl nesasniedzami. Viņu īsās rokas, mazie ķermeņi, lēnais temps nespēj uzveikt pieaugušos sargus. Šie bērni tumsai ir nepieciešami. Šiem bērniem ir nepieciešama gaisma. 1
Laipni gaidīti Kripto! – tā vēstīja izbalējis uzraksts uz skārda plāksnes, uzspraustas uz laika saēsta koka mieta. Tam garām pašāvās četri stāvi uz divriteņiem, sajaukdami ceļa smiltis. Diena jau sludināja krēslas laiku, kad Luki ar saviem draugiem – Timisi, Miro un Sinevu – sasniedza Kripto pilsētu. Visi kā viens jaunieši bija pārguruši, izsalkuši un klusi kā koki bezvējā. Luki pirmā apstājās un nometa savu aplupušo grabažu divriteni ceļmalā, kamēr pati sabruka uz sausās, saulē izdegušās zāles. Kādu laiku meitene, acis aizvērusi, mierīgi atguva elpu, kamēr pārējie, bažīgi saskatīdamies, nepacietīgi gaidīja Luki. - Luki, Luki... mums nav laika gaidīt, - Miro steidzināja meiteni. – Viena nakts šajā pilsētā un ne vairāk. Luki uzreiz saņēmās, noslaucīja sviedrus no virslūpas, apņēmīgi piecēlās un drīz vien visi četri jaunieši atkal mina pedāļus, kamēr pa apvedceļiem sasniedza Kripto sirdi, kur pilsētas gaismās grozījās tās iedzīvotāji, tūristi, ubagi, miera sargi un, protams, noziedznieki. Luki pētīja svešās sejas un novērsās, kad svešās acis sastapās ar viņas acīm. Luki apbrīnoja prasmīgi veidotās celtnes, spožās gaismas, ielu rakstus. Viņa bijās un tajā pašā laikā juta klusu apbrīnu pret šiem cilvēkiem no „otras pasaules”, kas grima dunošā mūzikā, slēpās aiz tumšām, lielām brillēm, smēķēja cigaretes un vakutas[1], skaļi smējās. Šie cilvēku veidotie tīmekļi pārsteigtu pašu dievu. Celtnes savienojās, veidodamas garu, mākslīgi veidotu gatvi. Safrizētie kociņi un krūmi piešķīra Kripto savādu kroplību. Augstās un spožās laternas atgādināja neskaitāmas eņģeļu acis, kas izgaismo sīkās skudriņas – cilvēkus. Protams, šī nebija pirmā pilsēta, kuru jaunieši pamanījās šķērsot. Un tā nebūs pēdējā. Tā Luki cerēja, kad pēkšņi viņai ceļā patrāpījās kāds aizsapņojies vīrietis, izraisot mazu negadījumu. Luki iekliedzās, nolēca no divriteņa un trauksmainās bailēs uzlūkoja pārējos biedrus, kas arī bija apstājušies. - Nerunā... – Miro izspieda caur zobiem. Timisi purināja ar galvu. Sinevs izskatījās tā, it kā tūliņ būtu gatavs pamest pārējos un šauties kā vējš projām no šejienes. Pavisam īsais brīdis jauniešu sejas uzzīmēja satriektas un nepazīstamas. Notriektais vīrietis neizskatījās cietis, viņš tikai atmeta ar roku un, nevēlēdamies nekādas nepatikšanas un pārrunas, devās tālāk pa spožo ielu, mazliet pieklibodams. Miro spēji piesteidzās pie Luki un kārtīgi sakratīja meiteni. - Skaties, kur brauc! – viņš nošņāca un uzkāpa uz sava divriteņa. Luki centās būt uzmanīga un vairs neļāvās savai mazajai kaislībai – mielot acis, vērojot svešos. Nekas nebija svarīgāks par viņu drošību. Nekas nebija svarīgāks par viņu nākotni, kas pašlaik tika izšūta ar zeltītiem diegiem. Nē, to nedrīkst sabojāt. Viens nejaušs piliens sarkanās krāsas uz melnbalta zīmējuma, mākslinieks to saburza un izmet miskastē. Tas bija vispiebāztākais, skaļākais un dūmainākais Kripto krogs gareons[2]. Pirmās lietus lāses sāka skart jauniešu sakarsušās sejas, kamēr viņi nomaskēja savus divriteņus kuplā mežrozīšu krūmā, tad ātri iemuka krogā un raudzījās pēc brīva galdiņa. Miro piederēja soma, kurā atradās klejotāju niecīgie materiālie labumi. Viņš to cītīgi sargāja no svešām rokām, kamēr stūmās un grūstījās, lai ieņemtu galdiņu, kur vēl nebija novākti iepriekšējo apmeklētāju kausi un šķīvji. Viņš veikli ieslīdēja krēslā un satvēra gandrīz iztukšoto stikla kausu. Oficiantes snaikstījās ar garajiem kakliem, meklēdamas galdiņus, kurus novākt un nepacietīgās rokas, kas prasa vēl un nebeidzami vēl. Arī pārējie klejotāji ieņēma vietas pie galdiņa pirms oficiantes skatiens tos paspēja nomērīt un uzreiz aizmirst. Luki un Timisi – abas reizē – satvēra šķīvi, kurā vēl laistījās taukaini vistu kauliņi, uz kuriem vēl rotājās kārdinoša gaļa un pāris kraukšķīgi kartupeļi. Viņas vilka šķīvi katra uz savu pusi, kamēr Miro norādīja uz Luki, un Timisi neapmierināta atkāpās no sīvās cīņas par pārtiku. Miro un Sinevs apskatīja pārējos varenā kaudzē saliktos šķīvjus, kuros diemžēl nekā nebija, kā tikai mērces pilieni un izsalkumu pastiprinoša smarža. Miro izdzēra alus kausu tukšu, kamēr Luki izskribināja pēdējo gaļu no kauliņiem. Viņa grasījās notiesāt arī kauliņus, bet Miro brīdinoši satvēra Luki roku. Kā ierasts, Sinevs un Miro aplūkoja arī citus galdiņus un veikli kā čūskas slīdēja tiem garām, sabāzdami dažnedažādāko pārtiku kabatās, palikdami pilnīgi nemanīti. Timisi un Luki gaidīja, cenzdamās klusināt savus kurkstošos vēderus. Kopā ar pārtiku un rībošo troksni jauniešos atgriezās arī dzīvīgums. Miro izvilka savu burtnīcu un zīmuli un uzrakstīja: „Vai jūs esat paēduši?” Burtnīca tika padota pa apli. Visi piekrītoši pamāja ar galvām. Luki nākamā paņēma burtnīcu un pildspalvu: „Pagaidām viss ir labi. Bet mums jādodas. Tā sieviete ar savādo seju mūs pēta.” Miro apskatījās apkārt un pamāja. Drīz vien jaunieši aiztaisīja gareona durvis, zinot, ka tur nekad neatgriezīsies. Luki atskatījās, lai paturētu šo vietu savās gaišajās atmiņās, kuru tomēr bija tik maz. 2 Nav virziena, kas būtu noteikts Nav mitras zemes izslāpušam Nav tāda vārda, kas būtu pateikts Nav sausas segas nogurušam Es esmu dzenis izmisīgs, Kas kaļ kokā ar gumijas knābi Tādēļ, ka esmu sapņu ķērājs, Tagad un vienmēr būs labi. Tādēļ, ka esmu sapņu ķērājs, Un tādi esam mēs visi, abi. Šo burtnīcu Miro glabāja jau no brīža, kad četrotne uzsāka savu ceļu. Un no tā laika laiks sāka skaitīties. Gluži tāpat kā svešie sāka skaitīt laiku, kad piedzima viņu mesija. Miro piemita visas īpašības, kas veidoja viņu par autoritāti pārējo starpā. Un citādi nemaz nebija iespējams. Bija nepieciešams kāds, kas vadītu pārējos, un neparedzētā gadījumā sadalītu pienākumus. Luki cienīja Miro, kaut vai bieži viņa juta dusmas pret jauno puisi. Luki zināja, ka Timisi lolo cerības, ka Miro varētu kādreiz būt viņas mīļotais vai vismaz eriols[3], bet tieši Luki bija tā, ko Miro savās fantāzijās bija izredzējis. Kad meitenes savā starpā strīdējās, Miro vienmēr nostājās Luki pusē. Reizēm viņš sadabūja vēl nekad nenogaršotus gardumus, kurus sākumā piedāvāja tikai Luki un tikai tad, ja viņa atteicās, kaut kas tika arī Timisi. Bet tomēr četrotne bija spēcīga savās saitēs, jo neviens no viņiem neparko nevēlētos palikt viens šajā svešajā vietā. Tas nozīmēja kaut ko līdzīgu izgaišanai. Tas jauniešu domās bija viena no briesmīgākajām nejaušībām, kas var likt viņiem paklupt un vairs necelties. Sinevs bija savāds puisis. Viņa pagātne bija no ērkšķu puķēm veidota, un sekas neizpalika. Sinevs bija ne tikai ļoti tramīgs, kā mazs zvērēns, bet arī ļoti noslēgts, ka neviens nevarēja zināt, kas viņam padomā. Luki centās nepalikt divatā ar Sinevu. Varbūt tāpēc, ka vēlējās izvairīties no nomācošām sarunām ar viņu. Kamēr pārējie bija izslēguši savas pagātnes, Sinevs joprojām tajā dzīvoja, reizēm pamodās naktīs un klusi raudāja un čukstēja, kamēr Miro viņu nomierināja. Sinevs bija izskatīgāks par Miro. Viņam piemita iedzimts vizuāls sievišķīgums, kuru Sinevs necentās slēpt, bet drīzāk pat izcelt – rūpīgas uzacu līnijas, šaura, gluda seja, gari mati, un izteiksmīgas, okeāndziļas acis. Un Luki reizēm mēdza sevi pieķert domās, ka kādreiz visas bailes un domas būs prom, un Sinevs būs normāls puisis, ka viņš smiesies kā tie cilvēki pilsētā, kuru dzīves ir tauriņu lidojums pār zaļojošu lauku. Kādreiz Luki smiesies kopā ar Sinevu, viņi paskatīsies viens uz otra smiekliem un atkal smiesies. Kāda neparasta ilūzija virmoja Luki sapņos, kad viņas gars devās priecāties ar sapņu tēliem. Luki pēkšņi uztrūkās no miega. Nomaļā vieta blakus nelielai koku audzei bija pārklāta ar vēsu miglas pārvalku, kas, lēni plūstot, aizsedza skatu uz taku, pa kuru jaunieši bija uz šejieni atnākuši. Viņai sala, bet laika nesaudzētā sega bija tikai viena, un nācās samierināties ar stūrīti. Timisi vēl gulēja, cieši apskāvusi Miro. Uz viņas skropstām rotājās rasas pilieni, viņas seja izskatījās svaiga un mikla, ka Luki sagribējās dzert. Arī Miro gulēja, iespiedis galvu segā. Sinevam bija neticami trausls miegs, viņš bija saritinājies čokurā un apskāvis Miro somu, it kā cenšoties uzsūkt mazāko siltuma pilienu, mazāko miega nojausmu. Luki vairs nespēja iemigt; savāda terora sajūta bija pārņēmusi meiteni. Viņa zināja, ka nedrīkst nekur doties, nedodot ziņu, bet modināt pārējos, kad rītausma vēl nav uzsākusi savu ceļu – tas Luki nebija ne prātā. Šī bija aukstākā nakts no visām laukā pavadītajām, vai vismaz meitenei tā likās, kad viņa, piecēlusies kājās, aplūkoja apkārtni. Mazākie koki aicinoši šūpojās mierīgajā vējā, izliekoties par biedējošiem, izmežģītiem nakts tēliem. Luki klusi devās pa taciņu dziļāk miglā, pārbaudot katru koku, nomērot akmeņus ar acīm, pievēršos uzmanību katram objektam, kas biedēja ar apveidu vai pēkšņu skaņu. Luki nejuta drošību šajā vietā, viņa vēlējās tūliņ pat doties pie pārējiem, uzmodināt viņus un pamest Kripto. Neparasta, dabai neraksturīga, apspiesta skaņa iztvaikoja vējā. Luki bailēs paslēpās aiz neliela skābarža. Dažus mirkļus viņa uzgaidīja, bet nekas nenotika – nedz zaglīgu soļu skaņa, nedz kaut kas cits aizdomīgs – tikai mierīgs, naksnīgs klusums. Esmu neatrodama... neatrodama. Luki sevi mierināja, kaut vai patiesībā viņa bija droša par kāda svešinieka klātesamību; laiks un apstākļi viņai bija devuši šo savdabīgo spēju, jo kādēļ tad Luki juta tādas neizskaidrojamas bailes? Viņa atgriezās uz smalkās takas josliņas, vēlēdamās atgriezties pie pārējiem, bet savāds, miglas slēpts apveids viņu pārsteidza. Tas izskatījās pēc kvadrātveida radības uz divām neticami tievām kājām. Nekustīgs tas stāvēja tālāk uz takas, norobežodams Luki no viņas draugiem. Nespēdama paelpot, Luki centās klusi apiet pēkšņo parādību no labās puses. Jo tuvāk viņa gāja, jo lielāka bija apjausma, ka tā nav dzīva radība. Tie bija ratiņi! Cilvēku izgudrojums, kurā viņi vadāja savus nestaigājošos bērnus. Tas nenomierināja Luki, drīzāk pat satrauca vēl vairāk. Uzmanīgi meitene tuvojās ratiem, lai palūkotos, kas tajos iekšā. Pašķīrusi zīdainos, mežģīnēm rotātos autiņus, Luki atrada pāris gumijas rotaļlietas, kas ar savu grabēšanu un pīkstēšanu saduļķoja klusumu. Citādi ratiņi bija tukši, tajos nebija ne miņas no bērna. Luki steigšus devās pie pārējiem. Viņi joprojām gulēja tieši tajās pašās pozās – mierīgi un netraucēti. Vienīgi Sinevs... Sinevs bija pazudis! Un Miro soma līdz ar viņu. - Miro, Miro! – Luki purināja puisi, līdz tas neizpratnē pietrūkās sēdus. – Sinevs ir prom! - Ko? – Miro noelsās. Arī Timisi bija pamodusies un satraukti drebinājās, cenzdamās apjaust notiekošo. - Es došos pie mūsu divriteņiem, bet jūs abas pārmeklējiet šeit visu, - Miro noskaldīja, spēji pieceldamies kājās. - Es došos ar tevi, - Timisi iebilda, pieķeroties pie puiša rokas. Miro brīdi svārstījās, bet tomēr piekāpās, lai nezaudētu laiku. Luki nepaspēja pastāstīt par savādo atradumu uz takas, kad abi draugi jau pakāpeniski nozuda miglā sadevušies rokās, lai nepazustu viens no otra. Luki ļāva asarām vaļu. Viņas bailes un satraukums palika nenovērtēts un nenomierināts. Meitene palika pavisam viena ar baisām nojautām, naksnīgajiem kokiem un biezo, balto dūmaku, ko izkliedēt nebija viņas spēkos. Gļēvā, neiejūtīgā Timisi, aukstais Miro, sasodītais Sinevs. Cenzdamās apvaldīt savu izmisumu, Luki devās meklēt Sinevu, bet šoreiz viņa uzreiz nogriezās no takas, izvairīdamās atkal redzēt pamestos ratus, un iegrima koku un krūmu audzē. Viņa nebaidījās apmaldīties vai nozust, vai pat izgaist. Viņa baidījās tikt atrasta, tikt aizvesta no savas nākotnes, no sapņiem. Luki baidījās atgriezties mājās... 3 Pamests parks pavērās meitenes skatienam visā tā nekoptajā spožumā. Aplupuši, lietus nesaudzēti soliņi ar reiz spīdošām, bet tagad sarūsējušām metāla apdarēm, flīžu celiņi, kas zaudējuši savu rakstu un ļāvušies, lai augi izlauž savu ceļu, liekot flīzēm sadrumstalot; un pašā vidū apdzeltējusi strūklaka, kas gadiem ilgi devusi patvērumu lietus ūdeņiem un galu galā pārklājusies ar zaļu, gļotainu apvalku, kļūstot par mājvietu vismazākajām būtnēm universā. Luki turpināja savu ceļu gar ērkšķainiem krūmājiem un aprasojušām tūjām, nejuzdama savus nosalušos roku un kāju pirkstus. Asaras jau bija nožuvušas, bet to vietā iegūla smagnējas skumjas. Bailes iztvaikoja miglā. Pamestais parks vēl elpoja, un Luki jutās tā, it kā uzsūktu tā liegos ilgu čukstus, stāstus par bijušajiem laikiem. Luki zināja, ka varbūt būtu šeit bijusi viņas bērnībā, un būtu spēlējusies čalojošā strūklakā un būtu spējusi sasniegt tūju galotnes, būtu plūkusi ziedus no krāšņajiem krūmiem, gulētu zaļajā zālē, koku paēnā. Luki pamodās no saviem sapņiem, kad viņas acis sastapās ar efeju apvītu marmora statuju. Ne gluži ar pašu statuju, bet ar cilvēka apveidu, kas, pamanījis nācēju, noslēpās aiz aizaugušās skulptūras. - Sinev, tas esi tu? – Luki nedroši vaicāja, zinādama, ka svešā valoda var meiteni nodot. Par atbildi atskanēja klusas, apspiestas raudas. Sineva raudas, ko meitene jau iepriekš bija dzirdējusi neskaitāmas reizes. Viņa atviegloti nopūtās un devās tuvāk statujai. - Nenāc, nevajag nākt... – puisis lūdzās. Luki neprata mierināt, viņa neprata neko pateikt šādos brīžos. Sinevs vienmēr radīja dīvainu apmulsumu, bet ne šoreiz, ne šajā dīvainajā naktī, kurā bija noticis viss un nekas vienlaicīgi. Tā bija vētra Luki dvēselē un prātā, kas pēc pierimšanas atstāja sirreālu miera vīziju un visaptverošu sapratni. Viņa zināja, kas noticis, bet vēl joprojām klusi un izmisīgi cerēja, ka kļūdās. Luki uzlūkoja Sinevu, kas, apskāvis savas kājas, slēpa seju. Rokās viņš turēja Miro burtnīcu un zīmuli. - Tu gribēji aizbēgt? - Luki jautāja, brīnīdamās par to, cik pārdabiski salti skan viņas balss. - Nē... nē. Es nespēju aizbēgt. Es nespēju palikt... – Sinevs nomurmināja. Luki skaidri varēja just, ka viņš nespēj un nevēlas runāt par to, kas viņu nebeidz vajāt. Viņa izrāva burtnīcu no puiša rokām, kas lika puisim ieraudāties vēl skaļāk. Gan burtnīca, gan Sineva rokas smakoja pēc sastāvējuša ūdens un zivju līķiem. Viņa nagi mēnessgaismā zaigoja ar caurspīdīgu mirdzumu. Luki pakāpās nostāk, lai izlasītu uzrakstīto. „Man jāatvadās. Kas var būt ļaunāk par svešumu šeit? Kas var būt ļaunāk par atgriešanos tur? Kas var būt visļaunāk, kā vien šī nespēja savaldīties? Es dodos uz sapņu pasauli gulēt mūžīgi. Tapt neuzmodināmam, aukstam. Es nejūtos dzīvs jau kopš dzīvība mani izvēlējās. Visu šo laiku es jūtos vēl sliktāk nekā mirušais. Piedodiet Miro, Timisi, Luki. Man jāiet. Piedodiet. Šī nakts ir mana.” Sinevs nomierinājās. Viņš apātiski lūkojās nekurienē, kamēr Luki vairākas reizes pārlasīja uzrakstīto. Pretīgs šausmu vilnis pārņēma meiteni un viņa izmeta burtnīcu zālē. Luki no visa spēka sakratīja Sinevu. - Kāpēc tu tā dari? Kāpēc tu bojā visu? Kāpēc tu nevari vienkārši nedomāt par to kā mēs visi? – Luki šņāca Sinevam virsū, līdz viņš uzlūkoja meiteni ar savu spoži zilo skatienu, kur katrs asinsvadiņš izgaismojās sudrabaini sarkans, un dzīsliņas pulsēja zem viņa acīm un deniņos, liekot Luki apjaust, ka viņai bija taisnība. Sinevs tik nekrietni ielauzās šo cilvēku pasaulē ar savu citādo, rijīgo un nolādēto dabu, ka atpakaļceļa vairs nav un nebūs. - Kā tu tā varēji? – Luki aprauti jautāja, nemaz negaidot atbildi. Sinevs cieši apskāva meiteni, atkal ļaudamies izmisīgām raudām, ko nespētu apslāpēt pat narkozes injekcija. Visa Sineva būtība, sākot ar ķermeni līdz pat viņa aurai, trīcēja ciešanās. Luki atkal uzlūkoja Sineva seju, kas staroja visneiespējamākajā pārcilvēka daiļumā – sudrabainā āda mirdzēja kā nospodrināts stikls, atklājot smalko kapilāru tīklu aiz ādas. Luki pieskārās viņa sejai, lai noslaucītu asaras, un pieskārienu ceļš izgaismojās un atkal aptumsa. Katrs Luki skūpsts uzkavējās uz Sineva sudrabainā kakla kā maiga gaismiņa un tad lēni nodzisa. Viņa mati, uzacis un skropstas lāsmoja no saknēm līdz pašiem galiņiem, no koši sarkanās pārejot uz sudrabainu, pašos galos kļūdamas pilnīgi caurspīdīgas kā neredzams pavediens. Apbrīnā Luki glāstīja Sineva matus, skāra tos ar pirkstiem kā reti sastopamu zīda šķidrautu. - Piedod... – Sinevs nočukstēja, bet Luki viņu pārtrauca ar klusu „kuš”. Viņa noskūpstīja pārdabisko radību uz lūpām, kuru pēkšņais gaišums žilbināja Luki acis. Viņš piekļāvās meitenei cieši klāt, glāstīdams viņas aprises ar izmisīgu vēlmi saņemt siltumu, mieru un aizmirstību. - Nebaidies... es esmu šeit, un es nebaidos. Dari kā es, - Luki čukstēja, uzceļot mirdzošo Sinevu sev klēpī un aijājot, līdz svešas skaļas pāršalca pamestā parka mājīgo klusumu. Sinevs bailēs ievaidējās un ātri paslēpa burtnīcu aiz biezajām efejām, kas klāja statuju. Viņš veltīja Luki neaizmirstamu skatienu; tajā varēja izlasīt emocijas, kuras neviens cilvēks nespētu izteikt vārdos – bailes un izmisumu, un tādu kā savādu gaidību piepildījumu, un varbūt... varbūt smalku mīlestības apliecinājumu. Luki nepaspēja attapties, kad Sinevs pacēla meiteni rokās un ar pārdabisku spēku uzsvieda tuvāk stāvošajā milzīgajā eglē – tik augstu, cik Luki nemūžam nebūtu uzdrošinājusies kāpt. Asie, skujainie zari saskrāpēja meitenes seju un rokas, kamēr viņa ar visām pūlēm centās noturēties neviesmīlīgajā eglē. Luki ilgi ķepurojās, klusi vaidēdama un elsodama, kamēr iekārtojās uz neērta, bet droša zara. Apakšā pavērās skats, kā pieci cilvēki stāv ap pamesto strūklaku. Viens, bruņots ar garu, nūjai līdzīgu priekšmetu centās izvilkt ārā no strūklakas baltu, nelielu apveidu. Kāds cits, kas bija sieviete, pēkšņi iekliedzās necilvēcīgā balsī, vēl kāds, kas stāvēja viņai blakus, novērsās un apskāva sievieti. Tas bija miris cilvēkbērns, ko viņi izvilka no smirdošā ūdens. Mazulis – ievīstīts baltos, mežģīnēm rotātos autiņos. Mazulis, kuram atņemta nākotne kopā ar visu dzīvības šķidrumu. Trīs no cilvēkiem metās izmeklēt apkārtni, bet Sinevs nemaz neslēpās. Viņš izgāja medniekiem priekšā, likdams sievietei atkal kliegt paniskās šausmās, ar rokām iekrampējoties vīrieša drēbēs, it kā vēloties, lai viņš pagriež laiku atpakaļ, lai šis murgs ātrāk beidzas, lai viņa pamostas, un viņas maigais, garšīgais mazulis ir gultiņā, tepat blakus. Lai viņas sapņi nedziest tādā nežēlīgā veidā, jo viņa taču nav neko noziegusies! Bet vīrietis spēja tikai neizsakāmā naidā un bailēs caururbt Sineva stāvu un tad atkal sāpēs uzlūkot savu mirušo bērnu, kas, gluži kā dusošs, aļģēm klāts eņģelītis, gulēja uz strūklakas malas. Bruņotie vīrieši aplenca Sinevu. Viens no viņiem veikli izvilka ieroci un šāva Sinevam, kamēr otrs izmantoja tīklmetēju, lai neļautu viņam aizbēgt, kamēr apdullinošā inde iedarbojas pilnībā. Sinevs ķepurojās ciešajā tīklā, bet viņa spēkos nebija pārraut metāliskās stīgas tajā īsajā nomoda mirklī, kas viņam tika dots, lai cīnītos. Drīz vien viņš asu konvulsiju pavadīts iegrima miegā. Varbūt pat ciešākajā, maigākajā un sapņiem bagātākajā, kas viņam jebkad bijis. Vīrieši prasmīgi un veikli atbrīvoja Sinevu no tīkla. Viens no viņiem pretīgumā nospļāvās: „sangrine” un pārgrieza Sineva dievišķīgo kaklu. Luki novērsās un aizklāja muti ar roku, neļaujot kliedzienam izlauzties. Viņa juta, kā nelaimīgās sievietes emocijas veido saikni ar Luki emocijām, un šis brīdis bija tuvākais starp viņas un cilvēku pasauli. Īss sapratnes mirklis, kas vienoja meiteni ar šo svešo pasauli, kurā viņa tiešām centās iederēties no visa sava iekšējā spēka, bet tomēr nespēja. Cilvēki vēl kaut ko apsprieda Luki nesaprotamā valodā. Viņa vēlējās, lai tie ātrāk pazūd no šejienes. Lai pazūd trīs slepkavas, lai pazūd šķebinošais cietēju pāris un viņu mirušais bērns. Lai pazūd tas, kas palicis pāri no sapņu ķērāja... Sineva līķis tika iegrūsts plastikāta maisā. Raudošā sieviete, briesmīgi drebēdama, paņēma savu bērnu rokās tā, it kā viņš būtu trausla porcelāna vāze, un piekļāva sev pie krūtīm. Luki auksti vēroja piecotni ar spocīgo maisu ieplūstam koku audzē, un, šķiet, arī migla devās Sinevam līdzi. Luki vēl ilgi sēdēja eglē apskāvusi tās rupjo stumbru. Aukstums pieņēmās un tad atkal atlaidās. Tāpat bija ar Luki emocijām, brīžiem likās, ka viņa pametīs egli un ļausies brīvajam kritienam, nākamais brīdis pārsteidza ar apņēmību kāpt lejā, nepieļaujot ne mazāko ievainojumu uz viņas jau tāpat rētām rotātās ādas. Uz sava pleca Luki pamanīja zaigojošu pavedienu, Sineva sarkanīgi sudrabaino matu. Līdzko rītausmas bālā un miegainā gaisma veltīja savu staru eglei, mats Luki plaukstā izdzisa, kļūdams cilvēcīgs un pilnībā nevērtīgs. Epilogs Kad Luki nonāca pie divriteņiem, viņa atrada tikai divus no četriem. Miro un Timisi laikam pameta Kripto pat neatskatījušies, un tā, it kā nekas nebūtu noticis, viņi turpinās ķert savus sapņus divatā. Un varbūt viņiem izdosies daudz labāk. Varbūt Sinevs bija šķērslis viņiem visiem. Daļiņa pagātnes, kas nekādi negribēja nomirt. Neaizmirstams, nemainīgs murgs, kas ik nakti pārsteidz no jauna un liek pamosties šausmās. Ceļš uz gaismu izrādījās grūtāks nekā aizbēgšana no tumsas. Luki ir aizbēgusi, viņa ir brīva, bet savādais krātiņš, kas meiteni ieskauj, nav materiālistisks. Kā lai jebkad pieņem šo pasauli, ja tā nekad nepieņems Luki? Kā var gribēt šo pasauli, ja tā šķiet tik nepieņemama? Kā lai jebkad šeit izdzīvo pilnīgā vienatnē? Luki pameta savu divriteni turpat krūmā un devās atpakaļ uz pamesto parku, kur tukšuma piesātināts nogurums viņu uzveica, atņemot spēku viņas locekļiem un garam. Saules gaisma sildīja meitenes ķermeni, efeju apvītā skulptūra glabāja četrotnes noslēpumus. Vēl pirms pilnīgas ļaušanās miegam viņa nodomāja nu jau vairs neizdzēšamu, apņēmības pilnu domu: nākamā nakts būs mana. [1] Veselīgas cigaretes. [2] Krogs ar milzīgu ēdienu un dzērienu klāstu gardēžiem. Gareonā var ēst un dzert cauru dienu un nakti un neievērot ne mazākās pieklājības normas. [3] Seksa partneris.
8 Comments
Rītausma
1/7/2011 03:46:07 pm
ķersim sapņus arī mēs. Tikai ne tik bīstamā realitātē, mums ir dota cita vieta
Reply
7/27/2022 02:41:56 pm
https://www.kriptoseyir.com/category/bitcoin-nasil-alinir/
Reply
12/19/2022 08:55:46 am
İnstagram takipçi satın almak istiyorsan tıkla.
Reply
1/4/2023 11:27:48 am
100 tl deneme bonusu veren siteleri öğrenmek istiyorsan tıkla.
Reply
Leave a Reply. |
My Nightbirds
My poetry, stories and fairy-tales (mostly in Latvian) |