Šis ir kāds diezgan neparasts un man īpaši tuvs darbs (ja to varētu tā saukt), sarakstīts rudens nomācoši melanholiskajā gadalaikā. Es nepievienošu skaidrojumus. Lai tas paliek tik smalks un nepaskaidrots, kā vēstules no kāda nepazīstama, migrēnas mocīta vīrieša dzīves. Vēstules, kuras jūs varbūt esat nejauši atraduši un izlasījuši. Lai tās paliek tik īstas, cik īstas tās tapa. Stāsti, kas pieminēti šajās vēstulēs, pastāv arī patiesībā (vēlāk es pievienošu savu miniatūru "Atslēgas caurums"). Stāstu Klusums sarakstījis mans sirdsdraugs. Beigas es tā arī atstāšu noslēpumā, ļaujot katram lasītājam iedomāties šī cilvēka likteni. Viņa gāja aizvērtām acīm 25. oktobris A., Tavā vārdā ir nosaukts augstākais ūdenskritums pasaulē. Tikpat neaprakstāma ir arī mana sajūsma. Lai cik bezatbildīgi es būtu rīkojies, es nespēju nepasmaidīt par mūsu vakaru un nakti (jā, arī tā varētu teikt. Daļu nakts mēs pavadījām kopā). Kad es atvēru durvis uz mirušo zemi, tu uzreiz piekriti nākt man līdzi. Tavs bezbailīgums lika man tevi vest arvien tālāk un dziļāk, līdz mēs izgājām no ierastā laika un telpas, nokļūstot bezvējā. Tur tu man sacīji: "Tu nekad nenovecosi." Un tur es tev varēju atļauties ticēt. Un tur tu varēji ticēt, ka tev nekad nebūs jādodas mājās. Es priecājos, ka tavi vecāki tev nepiesprieda kaut ko šausmīgu. Piemēram, karāties pie sienas gleznas vietā vai gulēt drēbju atvilktnē. To es viņiem nepiedotu. Tu vari apciemot savu brāli, kad vēlies, un es varu nākt ar tevi. Ja tev šķiet, ka manī ir daļa no Mihaela... tā arī tas var būt. Es nezinu, kas es biju, pirms satiku tevi. "Teo kāpa viņai līdzi, un pašā augšā, tik tiešām, viņš saprata, kur slēpjas pasaules acis. Spožāk par lāpām tās dega debesu kupolā, līdz izdzisa, padarot pasauli aklu - dienas gaismas pielietu. Nakts redzēja mani, tā sajuta mani, bet dienā es esmu viens. Vientuļš." Tu esi skaista. Šajā pēc-LSD naktī es nespētu izteikt vārdos, ko es sajutu un ko es par tevi domāju. Varbūt, lai cik rūgti tas būtu, es tā arī nespēšu to izteikt vārdos. Tu esi manī, bet es nespēju tevi izpaust. Draņķīgs rakstnieks. Vai varbūt tas ir liels pārbaudījums? Mēs abi esam Katrīna pirms viņas lēciena. Tavs Nātans. Rituāls
27. oktobris A., Mūsu abu pasaules riņķo vienā universā. Kad tās saskaras, tad tas ir pret dabas likumiem. Vakar tās saskārās pilnībā, un iepriekš es pat nenojautu, ka tas varētu notikt. Es to sāku nojaust pirmajā dienā, kad tu atnāci pie manis mājās. Savāda priekšnojauta sāka mani apciemot mirkli pa mirklim. Es to negribēju. Bet tas jau bija manas istabas sienās. Es sajutu, ka starp mums nav tikai garīgi pavedieni... Un tā nojauta iedzina mani savādā iedomātā depresijā. Es sāku saprast, cik noslēgts esmu bijis pret tevi. Cik maz esmu stāstījis. Un tam nav nozīmes, jo mēs tiešām esam katrs no citas pasaules... Mēs esam kopā nevis tāpēc, lai iepazītu viens otru, bet tāpēc, lai nebūtu vieni, vai ne? Tu vēl joprojām esi visur uz manis. Un šie nospiedumi ilgi neļāva man iemigt. Laiku pa laikam man likās, ka tu man pieskaries ar neredzamu roku. Es esmu drošs, ka tevī nav pareizās un nepareizās pasaules. Tāpat arī "Manas planētas ceļš ved pa savādu elipsi. Tur nekad nav bijis miera un līdzsvara." Es pamodos ar nožēlas domu. Bet es mīlu tevi, un tā ir patiesība. Nožēla ir tikai iedoma. Tikai un vienīgi tavs Nātans. Es vēlos saņemt stāstu. Ziņo, kad vēlies mani satikt. 27. oktobris A., Es nobijos no tavas atnākšanas šodien. Es aizmirsu, ka atstāju durvis neaizslēgtas. Un pēkšņi tu biji šeit, iekšā, istabas vidū. Kā pēkšņa parādība. Es atkal biju viens ar sevi un domām. Tev ir tā, ka domas sāk veidot patiešām īstu miglu tavu acu priekšā un tad kaut kas negaidīts to visu izklīdina, apskauj un tu atkal esi drošībā realitātē, kur iedomas nespēj nodarīt pāri. Es vēlējos izģērbties un vēlreiz paprasīt tev, vai tu mani vēl joprojām mīli. Kādēļ lai pēkšņi šeit atnāktu kāds, kuram mani vajag, patiešām vajag? Es cenšos atsaukt atmiņā brīdi, kad esmu tevi kaut kā izpelnījies. Un es atkal vēlējos tevi padzīt. Bet tu biji tik patīkami jauka, tik gaiša ir tava pasaule, tik dzidri tu runā un smejies, un rauj mani līdzi. Kā tavā daiļdarbā. Es pazūdu meteorītu un asteroīdu jūrā, un tās viļņi gāžas pār mani, tu ātri ieskrien, pat neklauvējot, purini mani, lai es mostos tagad un tūlīt! Un es paklausu. Un ir tik labi. Tu atnes tirpiņas uz manām rokām. Tieši tie brīži, kad tu mierīgi un lēni glāsti mani, ir tik smalki un mierinoši. Patiesībā pat pārdabiski, jo tu manā galaktikā esi pārdabiska planēta.
Un tas nekas, ka daudzas nemaināmas patiesības reizēm nostājas ceļā. Viena no patiesībām - Nātans. Atslēgas caurums 29. oktobris A., Es negribēju tev dot lasīt to miniatūru, bet tu uzstāji, ka tev noteikti jāizlasa kaut kas manis rakstīts. Un tas bija vienīgais, ko es varēju tev parādīt. Es vēlos izmest šo darbu, bet nespēju. Tas man šķiet patiess. Tas simbolizē. Darbi, kurus esi lasījusi tu, ir neizsviežami, tu tos pienaglo pie dzīvības. Gluži tāpat arī es... es vairs nevaru atļauties domāt par pašnāvību (mēs esam sākuši runāt par tik nopietnām tēmām. Es nespētu par to runāt ne ar vienu citu). Tu pieskāries viscaur manam ķermenim un pienagloji to pie dzīvības. Un tu nepieprasi no manis it neko. Tu nespied man stāstīt lietas, kuras nevēlos teikt. Tu neapvainojies par manu noslēgtību, un tas liek man tevi mīlēt arvien vairāk. Gluži kā tavs brālis, tu proti baudīt klusumu. Šovakar tu iesēji manī daudzas savādas domas. Es pārnācu mājās dubļains, un es nesaprotu, kā tas notika. Tavs darbs mani savādi ietekmēja. Arī tagad tas stāv manā priekšā un rāda rindas, kuras pārlasu atkal un atkal. Un es noskumstu. Es nevaru ar sevi neko padarīt... Es skumstu. Patiesībā, darbs ir ļoti lidojošs un meitenīgs. Vietām man gribējās smieties. Džordžīna redzēja trīs patiesības lielajā zālē un tikai viena patiesība bija tiešām patiesa. Arī sirdsdraugi kādreiz nomirst. Un man negribas tam ticēt. Sirdsdraugi pazaudē viens otru. Un to es vēlos nepieļaut. Tāpēc es nozagšu tevi. Brīži bezvējā bija saldrūgti. Es vēlējos aizvest tevi uz savu mitekli. Pavedināt. Dažbrīd man šķiet, ka mūsu savienošanās bija pirmā un pēdējā, un varbūt pat īstenībā neesoša. Vakaros tu mēdz stāvēt pie manas gultas - kaila. Es tevi redzu ar aizvērtām acīm. Tu izpaud savas dziļākās un slēptākās vēlmes. Es tās pieņemu un uzklausu. Es visu izdaru tā, kā tu vēlies. Tu neslēp no manis it neko, tu nekautrējies mani pilnībā paverdzināt, pārvērst mani par primitīvu dzīvnieku un tajā pašā laikā - par pārdabiskas ekstāzes pārņemtu svēto. Manas rokas atgādina vienatni. Pieskaroties sev, es atceros un jūtu tikai vienatni. Tās iemieso vienatni. Es vēlos tevi šeit, pie manis. Būt savāda, savienojusies radība. Visu nakti. Viena no nemainīgām patiesībām. Nejaušība. Sākums 1. novembris Ja tu zinātu, kā es uztraucos, lasot tavu vēstuli. Es vēl nekad nebiju lasījis tik zibenīgā ātrumā. Un man ir tik grūti tev kaut ko solīt. Es salauzīšu daļu no taviem sapņiem. Kā lai es to nenožēloju? Protams, ka es to nožēlošu... bet tas neliks man pārdomāt. Atkal un atkal es pie sevis iedomājos, ka varbūt tas nav īstais laiks un vieta. Bet robežas man nekad nav pastāvējušas. Un es jūtu, ka tev arī nē. Es centīšos ņemt vērā visu, visu. Nekad nebaidies būt man blakus. Kaut vai es neesmu radis rūpēties par kādu, es vēlos to iemācīties. Es tik ļoti pieradu būt viens, ka man likās - tā būs mūžīgi. Bet, līdzko tu ieradies, es sapratu, ka es nespēšu būt viens. Tu acumirklī izdzēsi šo pieradumu. Es nespēju aprakstīt sajūtu, kad tu pateici man 'jā'. Es jūtos, kā Džordžīna, kas lielajā zālē ieraudzījusi savu mīļoto brāli. Naktis un dienas būs mūsu. Un tev taisnība - mana pagātne visu padara vēl bīstamāku. Es reizēm jūtos tik jucis. Bet es nespēju skatīties uz Paradīzi caur atslēgas caurumu, ja man ir iespēja tajā iesoļot un būt. Tu nespēj iedomāties, cik tukši un pretīgi ir redzēt, kā tu aizej... un es nesaprotu, kā es vienmēr varu domāt, ka tu vairs neatnāksi atpakaļ. Un šis rīts bija vispretīgākais. Blakus saldajām nakts atmiņām mūžīgā migrēna un bailes, ka būšu tevi iedomājies... Es rūpēšos par tevi, es zvēru - tā būs. Tev nav jāuztraucas par naudu un skolu. Mēs vēlāk atradīsim kādu vakarskolu, kur tu varēsi pabeigt obligāto izglītību, un tici man, tu esi ļoti gudra jomās, kas tev patīk. Tev jau būs astoņpadsmit un neviens nedrīkstēs tev pārmest bēgšanu no mājām. Ja mēs nekļūdīsimies, mūs neatradīs. Bet, lai vai kā mēs censtos, šī iespējamība tomēr pastāv. Pats smalkākais sīkums mūs var nodot. Tāpēc vissvarīgākais ir likt taviem vecākiem noticēt, ka tu esi aizgājusi no brīvas gribas. Es paļaujos. Es ticu, ka tu nepārdomāsi. Gaidīšu tevi šovakar, lai sarunātu visu. Es dievinu tavu zīdaino ādu, un tavas kājas ir tik maigas. Un tavs skatiens ir dziļš un glāstošs. Es apmaldos katru reizi, kad ieskatos. Un arī agrāk... tu izskatījies neticami skaista. Tev ir vilinošs smaids. Tev blakus es nespēju pārtraukt justies kā pieaugušais, kas izmanto jaunu meiteni, jo tu esi tik smalka. Un tajā pašā laikā tā esi tu, kas arī izvēlējusies mani. Un mēs esam bezvēja telpā. Tāpēc visas laika un gadu muļķības ir nenozīmīgas. Tikai šim brīdim ir nozīme. Tu esi pasakaina. Tu esi tieši tas, kas man ir nepieciešams. Jo ilgāk tu esi man blakus, jo citādāk, gaišāk, starojošāk mirdz tas, kas man likās izdzēsts. Tu esi īpaša, un pati to apzinies. Es biju tik dzēris vakar, un mīlēšanās man tik spēcīgi atgādināja to notikumu manā nožēlojamajā pagātnē... es pateicu un tūlīt pat to tik spēcīgi nožēloju. Piedod man lūdzu, ka es slēpju kaut ko tik nozīmīgu. Iespējams, tu neapzinies, cik pārcilvēciska ir tava domāšana. Tev nevajadzēja piepūli, lai saskatītu paslēpto šajā riebīgajā notikumā: tu uzreiz sacīji "tāds tu biji," "tagad tu neesi tāds, tu esi cits." Un tev ir taisnība. Katru reizi, kad es to atminos, es izspēlēju savu dzīvi otrreiz, neizdarot, to, ko es izdarīju. Un tad es cenšos iedomāties, kāda būtu bijusi mana dzīve. Bez septiņiem gadiem cietuma sienās. Bet tieši tur es iemācījos rakstīt, tieši tur es vēlējos to darīt, laiku pa laikam veroties uz atslēgas caurumu... iedomājoties, ka man pieder atslēga. Bet ne tikai materiāla, nenozīmīga manta, bet garīga atslēga, kas ļautu man aiziet pašam no savas muļķīgās, izmisīgās rīcības. Jebkura skaista, trausla lieta jebkurā mirklī var salūzt. Un mēs nekad nedrīkstam to aizmirst... bet tieši aizmiršanas brīži ir saldākie. 1. es patiešām cienīšu tavas vēlmes un vajadzības. 2. es nekad neapstāšos pusceļā, pat tad, ja manī iezagsies nožēlas jūtas. Es saku "jā," ar trim noteikumiem: 1. tu nenodosi mani. Pat tad, ja tu pārdomātu un atgrieztos mājās... Pat tad, ja mēs kādreiz ļoti sastrīdētos. 2. tu būsi pacietīga ar mani. Es nepazīstu sevi tik ļoti, kā vajadzētu. Ir kāda patiesība: sevi mēs iepazīstam tad, kad esam ar kādu kopā. Vienatne neļauj sevi pazīt. Tāpēc , lūdzu, esi pacietīga ar šo savādo planētu Nātanu. 3. tu piedosi man manu pagātni. Un tagad es esmu satraukts un nepacietīgs. Tavs Nātans. Savādā gaidīšana 2. novembris Ziņoju, ka esmu visu veiksmīgi sagatavojis. Vienkāršas džinsu bikses, brūni zābaki, silta jaka, vienkārša vējjaka, silta cepure ar nagu (tā krīt mazliet pār acīm), brūna matu krāsa, vienkārša mugursoma un 2 biļetes uz E. pulksten 12:35 (ierodies pie manis ne vēlāk kā 08:30 un ej pa nomaļāko ceļu), kā arī tava jaunā telefona karte (veco telefona karti izņem pa ceļam, iepriekš man paziņojot, vai viss ir labi). Rīt es tev palīdzēšu sagatavoties. Manas mantas jau ir salasītas. Cenšos sadzīvot ar savādo gaidīšanas sajūtu, bet nejūtu uztraukumu. Es ticu, ka viss izdosies, un mana galva arī jūtas skaidri. Tas ir pat savdabīgi - patīkama piedzīvojuma gaisotne virmo manas istabas sienās. Lūdzu, ziņo ātri, ja esmu par kaut ko piemirsis. Obligāti paņem visus savus dokumentus un, ja vari, visas savas fotogrāfijas, kuras tavi vecāki varētu izmantot, tevi meklējot. Vari atstāt neskaidras un vecas bildes, kas nepalīdzēs tevis meklēšanā. /Trešdiena/ 2. novembris A., Tikko saņēmu tavu vēstuli. Tas ir ļoti slikti, ka kaut kas tevi ir šādā veidā iespaidojis. Es ticu, ka tu nepārdomāsi. Tas ir tikai viens vakars. Maza atskatīšanās atpakaļ, kad jau esi izlēmusi aiziet. Šādi vakari ir ilūzija. No rīta tu pamosties un saproti, ka nekas nav mainījies. Man arī ir bijis līdzīgi. Dzīvojot "būrī", es katru rītu centos sev iegalvot, ka šeit dzīve nav nemaz tik nožēlojama. Es cēlos ar domu, ka varbūt kaut kas ir mainījies. Varbūt es pats, varbūt apkārtne, varbūt mans skatiens. Bet jo tālāk ritēja laiks, jo vairāk es apzinājos, ka patīkamie brīži ir smalkas ilūzijas, ka es vienkārši cenšos sevi mierināt, pieradināt pie šīs vietas. Reizēm es jutu savādas, mierinošas sajūtas. Reizēm man uzradās draugi. Bet vairāk par visu es vēlējos nebūt šeit. Es zināju, ka neesot šeit, es varbūt būšu nekur - brīvība savā ziņā ir ļoti biedējoša. It īpaši tad, ja esi pavadījis būrī ilgu laiku. Tad šķiet - kur es iešu, ko es darīšu, varbūt tieši šeit ir mana vieta... Bet tur ārā, vienmēr gaida kaut kas labāks. Veselus piecus gadus es dzīvoju brīvībā, līdz satiku tevi. Un ar to viss beidzas. Ar to beidzas mana lielā gaidīšana un meklēšana. Es nepārcietīšu tavu atteikumu tagad... Protams, tavas mājas nav būris. Tur ir cilvēki, kurus tu mīli. Bet agri vai vēlu tie ir jāatstāj. Tie ir tavi vecāki un brāļi. Tā ir bērnība, tā ir pagātne. Īstā dzīve sākas ar mīļoto. Tici man, es to zinu. Paļaujies. Nātans
5 Comments
Rītausma
7/10/2011 11:38:00 pm
Aij, man pietrūkst mūsu abu to tēlu... Viņi bija tik vienkārši, bet tajā pašā laikā tik savdabīgi un unikāli...Kādreiz viņi atkal satiksies Vietā, kur nepūš vējš.
Reply
van der Silk
12/14/2011 12:28:43 am
paldies,neparasti
Reply
Sinmaster
12/14/2011 04:56:42 am
Priecājos, ka Jums patika.
Reply
Rī
9/12/2012 05:14:15 pm
Ja es būtu parasts lasītājs, gribētu zināt, kas notika beigās. Ilgojos pēc šī "darba". Es vēlētos, kaut mēs to varētu atsaukt vismaz uz pāris mirkļiem.
Reply
Sinmaster
9/13/2012 03:03:08 am
Varbūt reiz to izdosies atsaukt. Bet varbūt būs citi mirkļi...
Reply
Leave a Reply. |
My Nightbirds
My poetry, stories and fairy-tales (mostly in Latvian) |