Todien pulkstenis satika pulksteni. Viņu laiki nebija vienādi. Kad viens rādīja dienu, otrs rādīja nakti. Kad viens ieraudājās, otrs klusēja. Bet viņi turējās kopā solījumā saskaņot laikus. Iemācīties sajust viens otra nakti, pamosties vienā rītā. Savīt rādītājus vienā taktī un ritmā. Tas nozīmētu iet pretim mehānismiem un digitāliem priekšnosacījumiem. Bet ko tie nozīmē, kad prātu ir apņēmušas jūtas?
Divi pulksteņi parkā. Divi pulksteņi pie upes. Pilsētas ielās un mežmalā. Viens no viņiem ir nolemts mazam tikšķu skaitam. Otrs kalpos ilgi. Viņi vēl nezina, kurš apstāsies pirmais. Pagaidām viņus vieno laiks. Nevienādais, taču esošais un ļoti būtiskais laiks. Katram savs un kopīgs. Divi pulksteņi apskāvušies vēro pulksteņu putnus. Garāmgājēji tikšķ un aiztikšķ tālienē. Daži ir radniecīgi, daži neizdibināmi. Miljoniem vienlaicīgu tikšķu sirdspukstu. Izkušana vienam otrā un tad atgriešanās matērijā. Tāda ir pirmā un lielā mīlestība. Kā putekļu vilnis pirms nosēšanās. Bet nosēšanās taču draud visiem. Katriem diviem pulksteņiem brīdī, kad ir iepazīts vienam otra laiks. Iepazīts līdz katram tikšķim. "Es zinu, kad tu iemigsi," pulkstenis saka. "Es zinu, kad tu dzersi kafiju," atbild otrs. "Es zinu tevi visu," pirmais čukst. Otrs klusē. Viņam nav, ko teikt. Viņš gribētu tikšķēt citādi, bet prot tikai tā, kā ir ierakstīts. Kad vienam no abiem ir palikuši vien piecdesmit astoņi tikšķi, pulkstenis mazgā vakariņu traukus. Viņš izslauka tos ar dvielīti un saliek rūpīgā kaudzītē no lielākā uz mazāko. Iztīra dakšiņas. Nomazgā rokas. Uzvāra ūdeni un aplej zaļo tēju. Kad vienam no abiem ir palikuši divdesmit divi tikšķi, pulkstenis noskūpsta pulksteni uz vaiga. Abiem šķiet, ka viņi tikšķēs mūžīgi. Ja ne mūžīgi, tad ļoti ilgi. Viņi sasmaidās un saskaras ar rādītājiem. Kad vienam no abiem palikuši pieci tikšķi, pulkstenis iedzer tējas malku un izbauda rūgteni zāļaino garšu. "Cik garšīga ir tēja!" Un viņš netikšķ vairs. Pulkstenis atrod sasistu krūzīti. Viņš nedzirdēja pēdējo tikšķi. Vien saplīšanu. Šķiet, ka plīsa visa viņa pasaule. Bet ne viņš pats. Uzstājīgi un apņēmīgi tikšķ viņa mehānisms neapstādamies, neaizķerdamies, nepaklupdams. Kad viņš dzer zaļo tēju, viņš domā par laiku.
0 Comments
Savvaļas dārzā smilgas vējā plīvo
Bērni vairs nespēlējas Pieaugušie nosaka visu Bērnībā robežu nav Ļauju rasai pieskarties kailumam Dārznieks nošūpo galvu Dārzā klejo nāve Medus bite nožūžo šūpuļdziesmu Aprikozes pūstot smaržo Nezāles jāizrauj, jārauj ar sakni Piemineklis uzcelts brīvībai Neaizmirstulītes starp bruģakmeņiem zied Dārzā dzied izmiris putns Es neticu taviem vārdiem Cilvēks ir primitīvākais radījums Es eju starp vagām Nepatiesības apēd patiesības Tev nepatīk lasīt starp rindiņām Cilvēks kopj dārzu Viss nenoderīgais ir skaists Es augšu pa savam tik un tā Noklaudzēja ārdurvis. Asnāte uztrūkās sēdus. Istaba jau bija satumsusi, un drēgnums ienācis pa atvērto logu kā nelūgts viesis, kas nekaunīgi patvēries siltumā. Asnāte aizvēra logu un palūkojās uz auksto krāsniņu, rūgti nožēlodama, ka ļāvās miega uzplūdam, neaptverot, ka šis negausīgi paņems četras stundas viņas dārgā laika. Viņa piecēlās kājās, gaidot, kad durvis atvērsies, sakustēsies pie tām piekārtais piparmētru saišķītis, un Dāvids ienāks, sūdzoties par nekurināto krāsni, bet viņš lēniem, klusiem soļiem devās uz guļamistabu. Asnāte iededza sveci un pacēla to tā, lai sildošā liesmiņa ir tuvu sejai. Tumsā izgaismota, viņa kā sargeņģelis ieslīdēja guļamistabā. Dāvids gulēja mierīgi, nejuzdams drēgnumu un pētošo skatienu, kas kā vēsa plauksta pārslīdēja pār viņa ķermeni. Viņa lūpu kaktiņi bija pacēlušies smaidā, mati krita pār acīm. Tik mirklis bija pagājis, bet viņš jau šņākuļoja dziļā miegā. Pie viņa zābaka zoles kā rotājums bija pielipusi slapja, dzeltena bērza lapa. Asnāte jau sen bija iemācījusies neauklēt sevī dusmas, žēlumu un bailes. Viņi dzīvoja vienā mājā, bet dažādās laiktelpās, kas tikai retumis saskārās kā divas garāmslīdošas ēnas. Viņi peldēja vienā jūrā, bet uz dažādiem viļņiem. Reizēm viņš ierāpās pie viņas šaurajā virtuves gultā un siltām rokām apkļāva viņas ķermeni. Tajos brīžos Asnāte notrīsēja, sevī saldi iedomādamās, ka varbūt viņš tagad ir viens, un mīļuma pārņemts piederēs viņai, bet Dāvids nekad nebija viens. Ar Dāvidu kopā vienmēr bija Viņas klātbūtne. Viņas smarža, Viņas veiktā pārvērtība, kas piepildīja Asnātes miesu ar stingumu, un viņa vairs nespēja sasildīties. Reizēm viņa izrāvās no gultas vienā mirklī, lai dotos gulēt uz grīdas pie pavarda, reizēm ļāvās apskāvienam, nespējot iemigt līdz pat rīta ausmai, izjuzdama Dāvida trauslo roku kā smagnēju baļķi, kas nogāzies pār viņas vidukli. Būtne. Mīļā, mazā būtne. Neesmu cienīgs pat izrunāt tavu vārdu. Esmu pievīlis tevi un mūsu cerības. Esmu zaudēji modrību, un mēs nokļuvām To-Kas-Nesaprot nagos. Uz mūžu. Tagad starp mums uzcelts mūris, kas pārspēj visus pasaules mūrus kopā. Es nedzirdēšu pat to, kā tu klauvē ar savu mazo, trauslo roku, ko pirms brīža turēju savējā. Roku, kas pirms brīža slīdēja pār man vēderu – tavu mīļāko vietu manī.
Telpa. Četrstūris. Migrēna. Nav zāļu. Aptumšojums. Es aizeju. Es vēlos būt Katrīna pirms lēciena. Es vēlos to skaisto brīvību, kad manā varā ir izlemt likteni. Bet šajā vietā nav izlemšanas. Šeit ir nolemtība. Būtne, es nenožēloju neko. Tu noteikti zini, ko man pateica Tie-Kas-Nesaprot. Esmu varmāka, izvarotājs, bērnu nolaupītājs. Tikai es sevī zinu, ka tu neesi bērns. Tu esi vispieaugušākais pieaugušais, ko man bija lemts satikt un pazaudēt. Dzīves ieslodzījums, viņi saka. Migrēna. Es vairs neklīdīšu pilsētā, neredzēšu dzīvu dabu, nepieskaršos svaigi pļautai zālei, neturēšu rokā kļavas lapu. Nesatikšu tevi. Kādēļ dzīvot? Es jūtu, kā mans ķermenis ar visu atdevi cenšas nomirt. Jūtu, kā smadzenes mēģina eksplodēt un atbrīvot mani no šīs vietas. No šī palielinātā zārka, kurā man būs jāpavada neskaitāmas naktis, meklējot sevī cerības, lai pamostos nākamajā dienā. Es pavadīju šeit septiņus gadus. Par to pašu grēku, viņi saka. Nē. Nē... Toreiz tas bija grēks, un es to izpirku. Šoreiz tā bija mīlestība. Abpusēja. Ja tu būtu vien divus gadus vecāka, nekas tāds nenotiktu. Vai tu spēj aptvert šo absurdu? Manī ir tik daudz dusmu, ka es nespēju rakstīt. Esmu tik aptumšots. Tik aptumšots... Jo mans ķermenis cenšas nomirt. Šī ir vēstule, kuru tu nekad nesaņemsi. Tu esi tik jauna. Tu cietīsi rūgti. Bet tad tu dzīvosi. Tu jau esi zaudējusi tuvu cilvēku. Esmu otrais, bet ne pēdējais. Tu kļūsi arvien labāka rakstniece. Jo raksta vienīgi tie, kas spēcīgi jūt. Kad aizveru acis un aizmirstu, kur esmu, es iedomājos tevi dzīvu un brīvu, un man kļūst labāk. Guļot uz cietā matrača, es iedomājos, ka ceļoju citā dimensijā. Kad iemiegu, redzu spilgtus sapņus. Tie-Kas-Nesaprot nevar man liegt sapņot. Tik visaptverošs mierinājums. Jūtu, kā mans ķermenis sāk negribēt mirt. Bet gars vēl aizvien to vēlas. Manā sapnī es atdodu tev ķēdīti ar lodi, kuru man atstāja kāds ieslodzītais uz mūžu. Viņš man atstāja to, jo es biju brīvs. Es varēju doties, kur vēlos. Un manā sapnī es tev atdodu to ar šo pašu vēstījumu. Tu esi brīva. Nākamajā sapnī es redzu, kā tu ienāc manā kamerā. Tu nostājies blakus un skaties no augšas. Tava stikla acs izkrīt un saplīst pret cieto cementa grīdu. Es iekliedzos. Nē, tas nav sapnis. Tas ir murgs. Es pamostos un taustos tumsā pa grīdu. Cenšos sataustīt lauskas, bet sataustu vien putekļus. Es guļu arī dienās. Kamēr mans ķermenis vēlas mirt, es esmu gluži kā paralizēts. Sapnī es redzu, kā mēs nakšņojam mājā, uz kuru aizbēgām. Wrap yourself around me. Hold me tighter. Hold me tight as you can. Celice. Es dzirdu šo dziesmu. Plate ir iestrēgusi šajā vienā dziesmas fragmentā. Es redzu, kā svece gandrīz izdegusi. Mani pārņem saldme, jo mēs tikko mīlējāmies. Mūsu smarža pielējusi telpu. Mēs esam sakļāvušies, bet abi jūtam, ka tas nebūs ilgi. Mēs vēlamies celties, salasīt mantas un doties tālāk, tālu prom, lai mūs nekad neatrastu. Bet saldme mūs tur savā varā. Es pētu telpu. Siena ir notašķīta netīriem sviedriem. Uz matrača ir neliels caurums, kur kura es esmu pasācis valkāt laukā vati. Arī tā ir netīra. Pirms senseniem laikiem zaudējusi baltumu. Brīžiem mani tas padara traku. Es sāku sajust smakas, kuru patiesībā nav. Es sāku kasīties, svīst un nespēt iemigt. Bet iemigšana ir vienīgās durvis. Vienīgais ceļš, kas ved pie tevis. Es gribu pie tevis, būtne! Es gribu, lai tavs ūdenskritums pārlejas pār mani, nomazgājot mani tīru. Pie manis atnāk. Viņš sola, ka centīsies mīkstināt manu sodu. Es redzēšu tevi tiesā, būtne. Tevi izsauks liecināt. Bet vai tu man esi piedevusi? Tev ir tiesības atteikties liecināt, jo esi mana brāļameita. Šīs gļēvās domas un neticība dzen mani migrēnā. Es sāku apšaubīt visu. Rīt mēs tiksimies. Pavisam neilgu brīdi es varēšu ieraudzīt tevi. Iemūžināt tevi savā atmiņā. Dzirdēt tavu balsi. Uzsūkt tevi kā narkotiku devu, kas ļaus man padzīvot vēl brīdi, vēl pāris stundas, dienu vai pat nedēļu. Būtne... Mazā būtne, es vēlos pačukstēt tavu vārdu. Tas skan kā nopūta. Tu neatnāci. Viņi pateica, ka tu esi mirusi. Mans kliedziens ir kluss. Tumsā. Es jūtu, kā izdziest manas acis. Tās bija zilas, bet tagad tās ir baltas. Es jūtu, kā kapilāri izžūst un pārvēršas ķērpjos. Es jūtu, kā mana sirds sačokurojas sausā, izšuvušā mežrozīšu auglī. Bet tad es atdzīvojos. Es viņiem neticu. Nāc, es vedīšu tevi mājās --
uz vietu, kur neesi pats sev svešs. Es vedīšu tevi, būs aizsietas acis, bet jutīsi tu, kur iesākas mežs. Būs sūnas zem tavām basajām kājām, smaržos pēc sēnēm un trūdošām lapām. Tu dzirdēsi sirdspukstus -- savādus putnus, kas dedzīgi dzied, tad apraujas, klusē. Tu smiesies un vārtīsies krāsainās lapās; tu dejosi, pustumsā zaigos tavs tērps. Tu iekliegsies brīdī, kad kritīs tavs apsējs, tik dzīvs būs tavs gars, kad atgūsi sevi. Bez steigas -- ceļš tāls, gaismas maz. Nebaidies, šeit glūn baisi zvēri. Neapstājies, tie ielenks un vajās. Nepadodies, bads rakstīts to sejās. Es būšu tev blakus un nesīšu gaismu, kas atbaida zvērus ar badīgām mutēm, Tik nenodzēs gaismu ar postošu elpu, bez tās es pats kļūšu meža zvērs. Es vedīšu tevi, es stāstīšu jokus, es barošu, dzirdīšu, gaiņāšu spokus, Es trausls kā naktstauriņš, spēcīgs kā pūķis, es sadegu liesmās, un liesmas es pūšu. Kad izplēnēs nakts un mežmala ziedēs, mēs skriesim, mēs joņosim, apdzīsim priedes. Mēs atstāsim mežā rūpes un postu Nešķīsto raganu, kas dzemdēja tumsu. Bez steigas -- ceļš tāls, gaismas maz. 2013.09.06
Bija pienākusi Diānas dzimšanas diena, un viņa saņēma savu pirmo lelli, jo māmiņa bija nospriedusi, ka septiņi gadi ir vislabākais laiks pirmajai lellei. Un kas tā bija par lelli! Porcelāna lelle ar lielām, zilām un skumjām acīm. Lelles mati bija gari, viļņaini un kraukļa spārna krāsā. Viņas seja bija bāla, bet tērps bija krāšņāks nekā jebkurai princesei bilžu grāmatās. Nav ko slēpt, ka šī lelle maksāja milzu bagātību. Diāna sajūsmā iespiedzās un apskāva lelli. „Tu esi visvisvisvisskaistākā lelle pasaulē! Paldies, paldies, paldies!” viņa piespieda lūpas lelles vēsajai, smalki veidotajai porcelāna sejiņai. Ak, pat lelles pirksti bija veidoti ar vislielāko rūpību. „Es saukšu tevi par Sonoru! Tu gulēsi ar mani vienā gultā! Visas draudzenes mani apskaudīs!” „Esi uzmanīga ar šo lelli. Tā ir ļoti īpaša un skaista, bet arī ļoti trausla,” Diānas māmiņa brīdināja ar gandarītu smaidu sejā. Visu dienu Diāna neizlaida lelli no rokām, apbrīnodama viņas mazās pēdiņas, ieautas greznās kurpītēs, un ķemmēdama Sonoras zīdainos matus, kas nemaz nesavēlās un smaršoja pēc cidonijām. Viņa pina bizes, piekārtoja krāšņo samta tērpu, bet lielāko dienas daļu viņa klusi sačukstējās ar savu jauno draudzeni vai ilgu pilnām acīm vēroja lelles skumjo seju, vēloties, kaut pati spētu būt tik brīnumaini skaista. Diānas draudzenes, Anna un Violeta, skaudīgi nolūkojās, kā Diāna spēlējas ar Sonoru, lāgiem savu skaudību kliedēdamas ar kūciņām un dzirkstošu limonādi no draudzenes svētku galda. Kad Anna, drošsirdīgākā no abām, pienāca klāt un palūdza, vai drīkstot paķemmēt Sonoras matus, Diāna savilka lūpas bargā izteiksmē un atcirta: „Viņa ir mana!” Vakarā Diāna, noskaitījusi lūgšanu, devās gultā. Pustumsā Sonoras zilās acis likās vēl dziļākas, un Diāna ieraudzīja okeānu viļņojamies ap pelēkām klintīm. Un savādas, neredzētas zivis virpuļoja, radot varavīkšņainus burbulīšus. Sārts astoņkājis un piķa melnas medūzas kūļājās ņirbošā ūdenī. Diāna nespēja novērst savas acis no šīs jaunatklātās pasaules. Bet miega vīriņš tomēr izrādījās stiprāks. Diāna iemiga, cieši apskāvusi Sonoru, lai neviens, it neviens nespētu viņai atņemt šo dārgumu. Diendienā rotaļājoties un sačukstoties ar Sonoru, Diānas bērnišķīgie vaibsti sāka līdzināties lelles vaibstiem. Diāna apbrīnoja visu, kas skaists un vērtīgs, bet nolika malā visas rotaļlietas, kas pēkšņi likās muļķīgas un neglītas. Diānas zaļajās acīs paradījās noslēpumains mirdzums, jo katru nakti viņa vēroja neparastās ainavas, kuras Sonora dāvāja. Bet viņa nevienam nestāstīja par lelles brīnumaino dabu, pat māmiņai ne. Kādu dienu, ieskatoties spogulī, Diāna ieraudzīja savu atspulgu. Tas, ko viņa redzēja, lika Diānai pasmaidīt. Tajā vakarā viņa paņēma zīmuļus un papīru un sāka zīmēt visas fantastiskās būtnes un parādības, kuras Sonora bija parādījusi – gan pļavu, kurā ziedēja daudzkrāsainas puķes, gan meža dzīles, kur spokaini balts vienradzis uzlūkoja Diānu ar melnām jo melnām acīm, gan zemūdens pasauli, gan kosmosa plašumus. Diāna vairs nevēlējās satikt savas draudzenes. Ar Sonoru viņa jutās piepildīta. „Paldies,” viņa čukstēja lellei katru vakaru. Bet Diānas māmiņa jutās satraukta. Viņa paaicināja Annu un Violetu. Abas meitenes ieradās ar ļoti lepnām sejas izteiksmēm, jo arī viņas bija saņēmušas dāvanas. Diāna negribīgi pameta Sonoras sabiedrību. Anna un Violeta izvilka savādas lelles no savām somām. Līdzi ar tām tika izbērta vesela kaudze lupatiņu, kas izrādījās drēbes. „Tā ir Bārbija,” Anna sacīja, pacēlusi kalsnu lelli ar gariem, baltiem matiem un smaidu sejā. „Un šī ir Sindija,” Violeta parādīja līdzīgu lelli ar sarkaniem, vilņainiem matiem. Abas draudzenes dižojās, rādot kā lokās šo leļļu kājas un rokas. Viņas te izģērba, te atkal ieģērba šīs lelles jaunās drēbēs. Lai kā Diāna centās būt neieinteresēta, viņai tas neizdevās, un pēc neilga laiciņa viņa aizgrābti vēroja abas smaidošās lelles ejam uz balli vai tējas vakaru. Diemžēl bērniem laiks paskrien ātri, un drīz vien draudzenēm bija jādodas mājās. Pietam pašā aizraujošākajā brīdī, kad Bārbija un Sindija devās uz restorānu pēc kino apmeklējuma. „Nāciet rīt vēl!” Diāna iesaucās. Tajā vakarā viņa apgūlās, domājot, cik patiesi jautri pavadījusi laiku. Viņa bija tik aizgrābta, ka pat aizmirsa noguldīt Sonoru sev blakus un vērot brīnumainās ainavas. No rīta Diāna atvainojās savai lellei. Pēkšņi Sonoras skumjā seja likās nomācoša. Diāna pārbaudīja, vai Sonoras kājas un rokas spēj locīties, bet tās bija cietas un nekustīgas. Viņa pamēģināja noņemt lelles galvu, bet arī tas neizdevās. Tad viņa ķērās pie tērpa, bet izrādījās, ka to nemaz nevar novilkt. „Kāda jēga no lelles, kura var nēsāt tikai vienu tērpu! Bet tas taču ir garlaicīgi!” Diāna iesaucās. Tad viņa ieskatījās pilkstenī un nopriecājās, jo pavisam drīz ieradīsies Anna ar Violetu un viņu jautrās lelles. Diāna nolēma paņemt Sonoru līdzi jautrajās rotaļās. Bet lelle likās tik savāda un lempīga, ka Diāna arvien biežāk pieķēra sevi dusmojoties un apskaužot draudzenes par viņu slaidajām un priecīgajām lellēm, kuras varēja jautri sačukstēties par ballītēm un puikām, kamēr Sonora izskatījās tā, it kā dotos uz bērēm, lai sačukstētos ar mirušajiem. Meitenes centās uzlabot Sonoras bālo seju ar māmiņas veco kosmētiku un ieveidot viņas matus daudz maz pieklājīgā frizūrā, bet lelle izskatījās vēl muļķīgāka un nedabiskāka nekā iepriekš. Anna un Violeta smējās, bet Diānai smiekli nepavisam nenāca. Pēc neveiksmīgajām rotaļām Diāna iegrūda Sonoru stūrī. „Tur tev vieta!” Tad viņa nomierinājās un sakaunējās. Viņa izvilka lelli laukā un rūpīgi nomazgāja viņas seju. Sonora tika ieguldīta gultā Diānai blakus. Pustumsā Diāna lūkojās Sonoras acīs. Šonakt tās rādīja mežmalu, kurā rotājās rudenīgi saules stari, apspīdēdami baraviku cepurītes. „Aj, es to jau kaut kur redzēju,” Diāna noteica un aizgriezās. Pēc pāris dienām Diāna starodama pārnāca mājās no pilsētas, kur kopā ar māmiņu bija devusies nopirkt mantas skolai. Viņas rokās bija kārba, kurā dusēja kaut kas brīnišķīgs. Tā bija lelle spīguļojošā tērpā ar spožiem auskariņiem ausīs. Slaida lelle ar burvīgu smaidu un baltiem matiem. Lelle, kurai varēja novilkt kleitu un locīt kājas un rokas, un vidukli. Komplektā bija vēl viens vizuļojošs vakartērps un stikla kurpītes. Māmiņa priecājās redzēt smaidu savas meitas sejā. Pēdējās vasaras dienas pagāja rotaļās ar jauno lelli, kuru arī sauca Bārbija. Sonoras sabiedrība Diānai vairs nebija nepieciešama, un arī nakts ainavas vairs nelikās tik brīnumainas kā agrāk. Reizēm Diāna tīšuprāt aizmirsa ielikt Sonoru savā gultā, lai tikai ātrāk laistos miegā un uzsāktu jaunu dienu ar draudzenēm un jautrajām lellēm. Pēdējā augusta vakarā Diāna jutās ļoti nogurusi, iztukšota un savāda. Visu dienu viņa bija pavadījusi jautrībā un izklaidēs. Viņa ierāpās gultā. Sonora skatījās uz Diānu no sava stūra. Ar lielām, zilām un dzidrām acīm, kurās mirdzēja asaras. Diāna sajuta dīvainas skumjas. Pārāk neizprotamas un līdz ar to biedējošas. Sonoras seja bija tik sērīga un ārpasaulīga savā skaistumā. Diānai palikās, it kā šajās lelles acīs raudātu desmitiem mazu, nepabarotu bērnu. Uznāca žēlums un aizkaitinājums, un dīvainas ilgas. Diāna piecelās no gultas, paķēra lelli un svieda to pret sienu, kur tās seja saplīsa kā šķīvis. Diāna bija gatava pirmajai skolas dienai. Kamēr viņa grozījās pie spoguļa, apbrīnojot spīguļojošo tērpu un smaidot savam atspulgam, māmiņa saslaucīja Sonoras atlūzas. „Nevajadzēja pirkt tik dārgu dāvanu. Lelle bija skaista, bet būs vien jāmet ārā,” māmiņa nopūtās un iemeta Sonoru atkritumu maisā pie banānu mizām, kafijas biezumiem un olu čaumalām no rīta maltītes. "Es atkal domāju, kā mēs varētu pārstāt mīlēt viens otru," viņš teica, guļot savas izredzētās klēpī. "Mēs paņemtu smagu, smagu āmuru un sadauzītu šīs jūtas pulverī, ko aizpūstu vējš."
"Mēs izbarotu tās izsalkušiem suņiem," viņa teica, noglāstot sava izredzētā pieri. "Mēs aizietu uz bērnu patversmi un izdalītu tās par brīvu tiem, kam šo jūtu trūkst." "Vai varbūt sagrieztu tās mazos gabaliņos un tad sašūtu milzīgu buru kādam mistiskam kuģim." "Pagatavotu no tām visspēcīgākās zāles vai visbīstamāko indi." "INDI! Lai noindētu mūs pašus," viņa iesaucās. "Jo mēs nespējam vairs tā turpināt. Mīlestības ir tik daudz! Kā es vēlētos, lai tu man neko nenozīmē." "Un es vēlētos, lai tu nicini mani," viņa maigi ielūkojās izredzētā acīs. "Mēs varētu aprakt šīs jūtas kapsētā un uz kapakmens uzrakstīt: "Šeit mīlestība ir aprakta dzīva."" "Vai varbūt iemaisīt krāsās un nokrāsot kādu pamestu māju." "Vai uzgleznot gleznu, kuru uzlūkojot visi nezkādēļ izplūstu asarās," viņš aptina izredzētās matu cirtu ap savu delnu. "Kādēļ gan? Kādēļ izplūst asarās par tik nicināmām, mokošām jūtām? Es apmētātu šo gleznu ar akmeņiem." "Varbūt es to paslēptu dziļi pagrabā un reizēm atnāktu uz to paskatīties. Kad pienāktu ziema, es to sadedzinātu un sildītos." "Šī uguns tevi pārvērstu ledū." "Es nemūžam nebūšu brīvs," viņš novaidēja. "Varbūt, ja mēs saprastu, kā tas sākās, mēs izdomātu, kā to izbeigt." "Tas sākās, kad mēs satikāmies kapusvētkos pie kāda sveša, aizauguša kapa. Tev bija sešpadsmit un man bija piecpadsmit. Un priesteris nosvētīja mūs ar svētīto ūdeni. Smaržoja vīraks. Cilvēki nāca pie mirušajiem, lai satiktu dzīvos." "Ak, dievs... un tad es tev pajautāju, vai šeit guļot tavs radinieks. Tu atbildēji, ka neguļot vis. Un pajautāji man to pašu. Un mana atbilde bija tā pati. Es nopirku tev saldējumu vafeļu glāzītē un no tā brīža rūpējos par tevi līdz pat šai dienai. Un tu darīji tāpat." "Bet kurā mirklī? Kurā mirklī atnāca tas brīdis, kad mēs saslimām ar šo nedziedināmo kaiti?" viņa domīgi nošūpoja galvu. "Kā lai es to zinu? Varbūt tad, kad es kaut kādā prāta aptumsumā pateicu, ka mīlu tevi, lai gan vēl nenojautu, kas tas ir." "Varbūt tas bija tad, kad mēs laidām pūķi vējainā dienā. Es tevi noskūpstīju, lai gan mana mute bija pilna ar matiem." "Tā bija riebīga diena. Būtu es zinājis, ka viss tik tālu aizies, būtu iespļāvis tev sejā." Viņa pasmaidīja. Bet tas bija pavisam īss un skumjš smaids. "Tas bija brīdī, kad mēs iegājām baznīcā aplūkot svētos tēlus. Un pēc ilgas pastaigas mēs iededzām sveces. Viens par otru. Tu sacīji: "Neviena no svētajām nelīdzinās tev skaistumā. No šī brīža pielūgšu tevi." Un es tad atbildēju: "Bet tu būsi mans dievs un pavēlnieks."" "Ak... nestāsti tālāk! Tas noteikti bija tas brīdis un citi brīži pirms un pēc tā brīža. Tās stundas, kad šī apsēstā doma ienāca mūsu prātos, un šausmonīgais turpinājums, kad vārdā nesaucamās jūtas aptina mūs kā oreols." "Kāda muļķība -- dāvāt nemirstīgu mīlestību mirstīgai dievībai," viņas acīs bija manāmas asaras. Bet viņa tās aši notrausa. "Es pārvērstu šīs jūtas rudens lapās un katru dienu nāktu skatīties, kā tās pūst. Un galu galā sasedzas ar baltu sniega segu." "Es iemestu tās upē un vērotu, kā tās aizpeld un jūrā kalpo par barību zivīm," viņš neredzēja savas izredzētās asaras, bet juta, ka viņa raud. No tā sažņaudzās viņa sirds. "Es nemīlu tevi," viņa teica, sajūtot sāpes, kas patiesībā bija viņas izredzētā sāpes, bet kaut kāds nesaprotams spēks tās sadalīja divās vienādās daļās, lai abiem pietiktu. "Un es nicinu tevi. Lai gan par vēlu... par vēlu. Par nozagtu svētlaimi, kas paredzēta vien dieviem, cilvēkiem ir smagi jāmaksā. Un truli nolieguma vārdi vairs nelīdzēs." Viņš juta, kā nesaprotamais spēks pasniedz sāpes viņa sirdij. Viņu pirksti cieši savijās kopā. 2013.09.06 1:31 Viņš kļuva akls
no gaismas un kurls no sprediķa. Viņš izvēlējās sekot čukstam, kas solīja jaunu sākumu, un savam sirdspukstam, kas paredzēja beigas. Viņš kļuva skumjš no līksmes un truls no jautrības Un nepadevās ilkņa zobam, kas iesēj viņos vīrusu, iznīcinot pašu domas, sabradājot cerību. Viņš kļuva slims no zālēm un mēms no vārdiem Viņš kļuva nekustīgs no steigas un vājprātīgs no skaidrības Viņš kļuva vājš no pārspēka un melnbalts no krāsām Tad viņam uzbruka, sagrauza, norija. Bet garšu nejuta. Noasa šķirsts
2012.11.21 Te ir mans šķirsts un visi mani zvēri, es esmu Noass – dieva nolemts pirmssākums. Es ielaižu vilkus, tie glabā manu nakti, lai mans sauciens sasniedz mēness dvēseli; es ielaižu lapsas, tās apēd manu viltu, lai siltums mani sasniegtu brīžos, kad es auksts; es ielaižu lūšus, līdz ar viņiem – savvaļu, lai brīvāks ir mans gars, kad saķēdēts un būrī; es ielaižu stirnas, lai atcerētos nevainību, kas norit kā asara pār palaistuves vaigu; es ielaižu vārnas, lai sajustu spārnus; es ielaižu gulbjus, tie glabā ūdens spoguli, lai es spētu noticēt, ka esmu reizēm skaists; es ielaižu hameleonu, un visas viņa maskas, lai pielāgotos, kad rīts ir drēgns, baiss; es ielaižu žurkas, tās sagrauž manus murgus; es ielaižu zirgus, tie ir spēks un miers; es ielaižu kurmjus, kas paslēps manu miesu, un pazemes karte būs mans īpašums; es ielaižu vardes; es ielaižu spāres; mušas un tārpus; tauriņus, lāčus; suņus un cūkas... Es ielaižu pūķus un paslēpies gaidu, kad mani zvēri satiks viens otru, plosīs viens otru, ēdīs un kodīs, laizīs un knābās, nogalinās. Un, kad pienāks plūdi, palikšu tik es un mani pūķi; uz viņu zvīņainās muguras es uzvarēšu sodu, es apmānīšu dievu, es būšu nobeigums. viņa vēro un meklē
ar acīm izsalkušu kaķēnu krāsā, piesaucot klusumu, naktsputnus un fragmentus no pagātnes, caurspīdīgus kā mirēja vaigs. krāsa no viņas ādas atlūp, čokurojas un krīt, izliekoties par rudens lapām, gluži kā dzīvesprieks, kas agri vai vēlu izzūd no sievietes vaibstiem. viņa ir tuksnesis, kas auklē ledus skorpionus un nosalušas klaburčūskas, un glezno jaunu pasauli ar neredzamu tinti un šūpuļdziesmu. viņas sapņu ķērājā iepinies nemirstīgs murgs, kas vienmēr pusceļā, varavīkšņains un noslēpumains kā universs kaleidoskopā. lēni noraso sapņi, un smaragdzaļi pilieni tek pār sapņu vaigiem bāliem kā miroņa pēdējais smaids, un viņa neguļ vairs. viņa vēro un meklē, un meklē, ko vērot pasaulē, kas viņai sveša kā mironim gaiss. |
My Nightbirds
My poetry, stories and fairy-tales (mostly in Latvian) |