Mans Universs
Šeit ir apkopota maza daļiņa no manas bezgalīgās iekšējās pasaules - manas domas un prātojumi, rakstu darbi, manas dziesmas un galerijas, kā arī dažādi burvīgi atradumi.
| My Universe
Here you can find the fragments of my infinite inner world - my thoughts, some writings and poetry, my galleries and my songs, as well as various findings.
|
Un...
Viņš devās uz priekšu gar siltu pīrādziņu kupenām, smalkām lentēm un šņorēm, garšvielu mākoņiem, koka un bronzas figūriņu aizkrautam galdam, darbarīkiem, austām un izšūtām sedziņām, raibām svētku drānām, krāsainām, ņirbošām un skanošām rotaļlietām; bet kaut kas biedēja viņu šajā cirkam līdzīgajā tirgū, kurš likās grotesks savā pārspīlējumā un žilbināja viņa acis ar krāsu bagātību. Viņš nevēlējās neko pirkt, pat vēl vairāk, viņš vēlējās ātrāk tikt projām; bet galdiņi un letes bija kā savāds labirints, kas ar dažādām veltēm mierina tos, kas neatrod ceļu. Jo tālāk viņš gāja, jo neparastākas šīs veltes rādījās: lieli, kūpoši akvāriji, kuros vārījās zivis ar pavērtām mutēm, lokani gumijas spieķi, ar salnu apklāti ziedi, krāsaini peļu slazdi, metru gari cigāri, greizie spoguļi, kuros viņš vairījās ieskatīties. Un vēl tālāk – kristāla galvaskausi, kas laistījās saulē, melnas, apsvilušas desas, jāņtārpiņu lukturīši, zobi, asinsvadu kamoliņi, pieliekamie deguni, lidvāveru kažoki, papīra krūzes, ar īstiem rubīniem izrotātas skārdenes, avīžu stendi pašizdomātās valodās...
Un tā viņš pameta pasauli, lai ieietu Savvaļas dārzā, kur var notikt jebkas un nekas, kur var salauzt nesalaužamo, izdzēst eksistējošo, nezināt zināmo, izdomāt nezināmo, veidot savu Universu, dejot un dziedāt tajā. Kādas ir tā robežas? Savvaļas dārzā robežu nav.
Un tā viņš pameta pasauli, lai ieietu Savvaļas dārzā, kur var notikt jebkas un nekas, kur var salauzt nesalaužamo, izdzēst eksistējošo, nezināt zināmo, izdomāt nezināmo, veidot savu Universu, dejot un dziedāt tajā. Kādas ir tā robežas? Savvaļas dārzā robežu nav.
Savvaļas Dārzs
Savvaļas dārzā Jaunie cilvēki dejo.
Dievības plēn un dievības vaid, kad tās no sirdīm viņi ārā laiž. Kur tava sirds vēl klejo un meklē, tur manai ir apstājies laiks. Dievības slēpjas cilvēku spējās tās izdomāt. Savvaļas dārzā tik labi, tur vajag nedomāt, nedomāt... Māsu un brāļu rokas, kājas, kas rībina zemi, smiekli, kas modina putnus, laime, kas neprasa debesu un elles sūtņus. Viss! Tam nebūs gala, kā sākuma nebij' Šiem Klusajiem, kas ar skaļajiem mīt. Viņu spēkos nav nostāties pretī pūlim, bet viņu spēkos ir sevi nesamīt, sevi nemānīt. Savvaļas dārzā, kur dievību nav. Un nav visa, kas no tām izriet. Dejo Jaunie cilvēki - klusuma bērni. Rau! Viņu nepiesārņotās sajūtas liek tiem raudāt un smiet. Viņu brīvībai nav salīdzinājuma. Viņi ir dievi savā viedajā pirmatnīgumā. |
Hadn't my mortal life been nothing but abysmal struggle and trivia and fear? Wasn't that the way it was for most mortals?
I felt terrible to be in this sluggish human body! I felt terrible not to have my preternatural powers. And the world, look at it, it was dingy and shabby, frayed at the edges and full of accidents. I couldn't even see most of it. /A.Rice/
|
