Nāc, es vedīšu tevi mājās --
uz vietu, kur neesi pats sev svešs. Es vedīšu tevi, būs aizsietas acis, bet jutīsi tu, kur iesākas mežs. Būs sūnas zem tavām basajām kājām, smaržos pēc sēnēm un trūdošām lapām. Tu dzirdēsi sirdspukstus -- savādus putnus, kas dedzīgi dzied, tad apraujas, klusē. Tu smiesies un vārtīsies krāsainās lapās; tu dejosi, pustumsā zaigos tavs tērps. Tu iekliegsies brīdī, kad kritīs tavs apsējs, tik dzīvs būs tavs gars, kad atgūsi sevi. Bez steigas -- ceļš tāls, gaismas maz. Nebaidies, šeit glūn baisi zvēri. Neapstājies, tie ielenks un vajās. Nepadodies, bads rakstīts to sejās. Es būšu tev blakus un nesīšu gaismu, kas atbaida zvērus ar badīgām mutēm, Tik nenodzēs gaismu ar postošu elpu, bez tās es pats kļūšu meža zvērs. Es vedīšu tevi, es stāstīšu jokus, es barošu, dzirdīšu, gaiņāšu spokus, Es trausls kā naktstauriņš, spēcīgs kā pūķis, es sadegu liesmās, un liesmas es pūšu. Kad izplēnēs nakts un mežmala ziedēs, mēs skriesim, mēs joņosim, apdzīsim priedes. Mēs atstāsim mežā rūpes un postu Nešķīsto raganu, kas dzemdēja tumsu. Bez steigas -- ceļš tāls, gaismas maz.
0 Comments
Viņš kļuva akls
no gaismas un kurls no sprediķa. Viņš izvēlējās sekot čukstam, kas solīja jaunu sākumu, un savam sirdspukstam, kas paredzēja beigas. Viņš kļuva skumjš no līksmes un truls no jautrības Un nepadevās ilkņa zobam, kas iesēj viņos vīrusu, iznīcinot pašu domas, sabradājot cerību. Viņš kļuva slims no zālēm un mēms no vārdiem Viņš kļuva nekustīgs no steigas un vājprātīgs no skaidrības Viņš kļuva vājš no pārspēka un melnbalts no krāsām Tad viņam uzbruka, sagrauza, norija. Bet garšu nejuta. Noasa šķirsts
2012.11.21 Te ir mans šķirsts un visi mani zvēri, es esmu Noass – dieva nolemts pirmssākums. Es ielaižu vilkus, tie glabā manu nakti, lai mans sauciens sasniedz mēness dvēseli; es ielaižu lapsas, tās apēd manu viltu, lai siltums mani sasniegtu brīžos, kad es auksts; es ielaižu lūšus, līdz ar viņiem – savvaļu, lai brīvāks ir mans gars, kad saķēdēts un būrī; es ielaižu stirnas, lai atcerētos nevainību, kas norit kā asara pār palaistuves vaigu; es ielaižu vārnas, lai sajustu spārnus; es ielaižu gulbjus, tie glabā ūdens spoguli, lai es spētu noticēt, ka esmu reizēm skaists; es ielaižu hameleonu, un visas viņa maskas, lai pielāgotos, kad rīts ir drēgns, baiss; es ielaižu žurkas, tās sagrauž manus murgus; es ielaižu zirgus, tie ir spēks un miers; es ielaižu kurmjus, kas paslēps manu miesu, un pazemes karte būs mans īpašums; es ielaižu vardes; es ielaižu spāres; mušas un tārpus; tauriņus, lāčus; suņus un cūkas... Es ielaižu pūķus un paslēpies gaidu, kad mani zvēri satiks viens otru, plosīs viens otru, ēdīs un kodīs, laizīs un knābās, nogalinās. Un, kad pienāks plūdi, palikšu tik es un mani pūķi; uz viņu zvīņainās muguras es uzvarēšu sodu, es apmānīšu dievu, es būšu nobeigums. viņa vēro un meklē
ar acīm izsalkušu kaķēnu krāsā, piesaucot klusumu, naktsputnus un fragmentus no pagātnes, caurspīdīgus kā mirēja vaigs. krāsa no viņas ādas atlūp, čokurojas un krīt, izliekoties par rudens lapām, gluži kā dzīvesprieks, kas agri vai vēlu izzūd no sievietes vaibstiem. viņa ir tuksnesis, kas auklē ledus skorpionus un nosalušas klaburčūskas, un glezno jaunu pasauli ar neredzamu tinti un šūpuļdziesmu. viņas sapņu ķērājā iepinies nemirstīgs murgs, kas vienmēr pusceļā, varavīkšņains un noslēpumains kā universs kaleidoskopā. lēni noraso sapņi, un smaragdzaļi pilieni tek pār sapņu vaigiem bāliem kā miroņa pēdējais smaids, un viņa neguļ vairs. viņa vēro un meklē, un meklē, ko vērot pasaulē, kas viņai sveša kā mironim gaiss. melnais kaķis baznīcas solā piedalās misē kā visi nezinot pagaidām to, cik nevēlams viņš šeit. beznimbu eņģeļi nāks ar aizdambētām bazūnēm melno kaķi padzīt kā korķi no šampanieša pudeles, lai eņģeļi var piedzerties. *** kādēļ baznīcā tik gaišs? vai tāds ir dievs? kā simtžuburu lustra ledainā marmora baznīcā, kur grēcinieki izsmērē dievišķos paklājus, izsmērē solus ar klusumu, izliekoties, ka nožēlo, ka lūdz. *** varbūt varbūt esmu lielākais grēcinieks šajā baznīcā šajā pilsētā šajā pasaulē bet grēki dara mani niecīgu tik niecīgu lai ietilptu dieva plaukstā kā asa nagla kā asa lauska *** pie baznīcas sienām
viņi mīlējas no rītiem kāds uzlasa viņu matus iepin lūgšanu grāmatās *** dievs staigā pa ūdens virsmu laivā Šis dzejolis tapa 2010. gada 18. maijā
Unvēlāk arī iedvesmoja izveidot dziesmu "God Microcosm" Freskas Ievas nozied – baltas pārslas pārklāj ceļus. Tās iznēsā vējš, nesaudzēdams trauslo, maigo koku. Krāsainas pudeles apputējušas stāv plauktos. Gliemežvāki no paradīzes atgādina prieka laikus. Saliec stāstu, kur katrs gabaliņš no citas dzīves; Saliec dzīvi, kur katra minūte no cita laika; Saliec laiku, kur katrs tikšķis skan tik monotoni; Saliec sevi, saliec viņu, saliec jūsu sirdsapziņu. Katra gaisma līst no citas lustras. Katra svece izdeg; liesmas vienmēr kustas. Izsekot it visam, piedod, nepagūstu. Satvert pieneņpūkas tagad laikam būs par vēlu... Visi spilveni tik izgulēti mūsu gultā. Mūsu palagi ir savīstīti mazgāšanai. Visi centieni ir paredzēti piedošanai. Mūsu bērniem mūsu dzīves liksies lēnas! Visi sīkumi, kas tevi atgādina; Katrs nieciņš, kas mani stāsta, papildina... Ļauj man iekurt lielu pekles sārtu; Kas notiks tad, to, ļauj, lai nepastāstu. Tavas rokas skāra visas manas virsmas. Tavi mati zied uz maniem paklājiem. Dzelzs zābakos brienu es pa muklājiem; Smejos, dziedu, izliekos, ka vienmēr esmu mājās. Kad atskatos uz sava prāta attēliem, Es redzu skaidri katru manas dzīves tēlu; Katru vīru, sievu, meitu, tēvu, dēlu. Kas esmu pati, to lai stāsta manas freskas. Saliec patiesību, kur visi meli balti; Saliec spoguli, kas sasists; stikli sadūrušies kājās. Saliec pagātni, kur katra atmiņa no cita tēla; Saliec mani, lai es varu salikt sevi, Lai es varu izjaukt tevi; Izjaukt visu, ko tu devi. Maitasputni knābā dievogas
no pamesta Ēdenes dārza. Tie dzer no sava elka atejas; sūc sulu no izžuvuša bērza. Nokauj manu iekšējo lopu, izvāri to verdošā eļļā, tad sadedzini pamestās ganības. Tavi likumi vairs nav spēkā. Ēd mani, norij manas mokas! Norij bērnu, kas manī spārdās! Es vēlos būt sagremots tavās iekšās. Kas var būt vēl pazemojošāks? Mana miesa - melna euharistija. Pieņem to baudkāri, maigi... Pieņem to, ko tu vēl gaidi? Pasaule ir leļļu namiņš tik un tā. Tu ceri, ka patiesība mājo tavā prātā? Tu sapņo, ka esi nozīmīgs? Tikai kārtējais dievs - pašizdomāts. Niecīgs, smieklīgs, izmisīgs... Tavi sirdspuksti sapūst manās rokās. Tava pārliecība aizplūst notekcaurulē. 22.10.2010
Neuzticīgs gaismai Tumšā gaisma staro manās acīs kā plīvurs bezgaumīgs. Tik pelēkzils ir rīts ar tevi vienā gultā. Meža zemenes plūst no manām rētām. Šķiet, tas ir viss, kas vispār pastāstīts. Tik sens ir naids starp mūsu lūpām. Tik nesens - vaids, kad rībinājām gultu. Tu izstaro pienu ikkatram manam zīdainim. Ikkatram pūķim manī tu izstaro sēru. Tu izstaro grēku ikkatram manam Jūdam. Ikkatram plēsējam manī tu izstaro miesu. Tu izstaro nevainību ikkatram manam izvarotājam. Ikkatram putnam manī tu izstaro spārnus. Tu izstaro naglas ikkatram manam krustam. Ikkatram monstram manī tu izstaro sirdi. Tu izstaro stāstu ikkatrai manai grāmatai. Ikkatrai vēnai manī tu izstaro asinis. Tu izstaro ūdeni Ikkatrai manai zivij. Ikkatrai ellei manī tu izstaro dēmonu. Tu izstaro spoguli ikkatram manam narcisam. Ikkatram karalim manī tu izstaro kroni. Tu izstaro baznīcu ikkatram manam priesterim. Ikkatram dievam manī tu izstaro sirdi. Gaišā tumsa melnē manās acīs kā plīvurs izmisīgs. Tik caurspīdīgs ir rīts, kad esmu citas gultā. 06.07.2009 19:39
Līgava izslēgta. gliemeža ātrumā tu pie manis steidzies viss beidzies kas sācies, ir beidzies sajaukta ir mūsu gulta salauzta ir Erota bulta viss galā kas bija vidū, ir malā izskaņojušies ir mūsu čelli izbalējuši ir melnie velli viss projām mēs grimstam dziļāk joprojām es apsolos vairs neredzēt murgus kur galvenajā lomā esi tu 16.04.2010
Triju mākslinieku neprāts Jā, es zīmēju narcisēm rotātu skeletu. Viss top klusā daba, lai ko es arī veidotu. Nav vairs ilgi – istaba ir patiesības pielieta, Mana eņģeļa maska uz karātavām pakārta. Ir tikai viens neviltots teikums palicis: pat ja tikai nejauši... es esmu tevi ļoti sargājis. Jā, viņa atstājusi uz manis piedauzīgu maigumu, Iegravētu mūžību – mūžīgu tukšuma sajūtu. Es esmu grimstošs dārgakmens, virs jūras ledus kārta. Es cenšos neatzīties – sārtiem palagiem mana gulta klāta. Ir tikai viena neviltota atmiņa: viņa bija vienīgā... kas mani pazina. Jā, es esmu tikai ēna, tikai vērotājs, Es esmu tukša lapa, uz kuras raksta mocītājs. Iztvaikodams atdzimstošu feniksu karstumā, Es pārvēršos īstās gaismas meklējošā nakts tauriņā. Ir tikai viena neviltota cerība: ka šī liesmojošā, ledainā sestdiena nebūs mūžīga. Tikai laicīga. Lai ko es zīmētu. Lai ko es dziedātu. Lai ko es rakstītu. Savu neprātu es izdzēst nevaru. |
My Nightbirds
My poetry, stories and fairy-tales (mostly in Latvian) |