Uz mana galda stāv kalnu "kristāli". Akmeņi, kurus salasīju dažādos Eiropas kalnos un vietās. Fantastiski zemes gabaliņi -- katrs ar savu stāstu. Garu garu stāstu. Ne tādu, kā manējais īsais stāstiņš. Šie akmeņi ir seni un viedi. Cik atgādinošs ir akmens no Horvātijas, paņemts kaut kur pie jūras. Un akmeņi no Hibīniem. Tos es nekad nesajaukšu ar nevieniem citiem. Skotijas akmeņi. Mani pirmie kalni... Mistika! Lielais Horvātijas čiekurs, kuru turēju rokās, raudot par to, ka esmu sieviete.
Bet ne gluži. Es vīrišķojos un norūdos atkal un atkal. Esmu varbūt nedaudz kā klints gabaliņš. Atšķelts no kādas lielas klints. Ar dažādiem zaigojumiem. Nocietinājies. Izaudzējis kristālus. Kad es skatos uz šiem akmeņiem, es redzu skaistu kopā būšanas stāstu. Vakar es atskārtu, ka nepastāv tāda nākotne, ko iedomājas mana mazā muļķīte sievietes sirds. Man būs jākļūst arvien izturīgākam. Klinšainākam. Uzmanīgi jātur stīga, lai tā skanētu, bet nepārplīstu. Brīžiem jūtos tik smalka un trausla. Katrs vārdiņš kā bargs vējš pūš mani kā vieglu spalviņu gar pašu atvara malu. Ka tik neiepūš atvarā. Man pietiek tik ieskatīties tajā, lai nodrebētu. Tas ir dziļš dziļš. Un tumšs. Tur pludo un vārās kāda man ļoti pazīstama viela. Es jau pēc smaržas zinu, kas tur ir. Man no tās sareibst galva. Tur ir saliets vīns -- sarkanvīns un baltvīns. Viskijs, džins, vodka, rums. Ļoti daudz alus, kas puto kā mežonīga jūra. Tur ir brendijs un dažādi balzāmi. Saldumsaldi liķieri. Viss kopā veido biezu, pārsātinātu un tumšbrūnu vielu. Ja es tur iekritīšu... Ja es tur iekritīšu. Reizēm man patīk pārkārties pār malu kā pārdrošam muļķim. Gribas pierādīt, ka man nav bail no šī atvara. Man tas neko nenozīmē. Es varu uzcelt namiņu tā pakājē un izlikties, ka tā nav man blakus. Es varu. Jo esmu gana vīrišķīgs. Ko tur daudz. Es varu arī pastiept plaukstu, iemērkt to un nolaizīt pirkstus. Mmm. Man tik pierastais atvars. Vienalga, ka es tik nelaimīgs un negribu dzīvot, kad pamostos uz atvara malas, elpodams tā smaržu. Es domāju par iznīcību un bezjēdzību. Nekas nešķiet svarīgs un būtisks. Bet tas nekas. Es varu skaļi iesmieties un aizgaiņāt savas patiesās dziļi urdošās izjūtas ar veiklu kājas piesitienu. Būt jūtīgam ir smieklīgi un neizdevīgi. Bet sieviete sapņo, ka varbūt varētu pagriezt muguru atvaram un soļot projām tā, lai tas neseko. Nesmelt un neņemt līdzi ne pilieniņu. Izskriet kādā klajumiņā ar skaidrām skaidrām debesīm. Skaidrums. Tik mīļš man ir tavs skaidrums. Tīrs ezeriņš, kur kailai iemērkties. Domāt par radīšanu. Varētu stundām ilgi pētīt smalkās pasaules manos Eiropas akmeņos. Varbūt kādreiz būs siena, kurā tos iemūrēt.
0 Comments
Leave a Reply. |
Between The Lines
Archives
March 2019
|