Vakar es noskatījos pēdējo Harija Potera filmu. Tas bija patiešām aizkustinoši un skumji. Esmu aizdomājies par to, ka šis stāsts ir dzīvojis kopā ar mani pusi no manas dzīves. Un tagad tas ir patiesi beidzies. Šis stāsts visādā ziņā ir mana bērnība. To vairs nevarēs atgriezt pie sākuma; būs tikai atmiņas. Skumji un nostalģiski to apzināties. Šī ir manas paaudzes grāmata. Es nezinu, kas daudzus šajā stāstā tieši aizrauj, kamēr citus tas pilnībā atbaida, bet es biju viens no apburtajiem. Kāds, kas ticēja brīnumiem. Mani nevilināja romantiskie romāni. Es nelasīju grāmatas, un arī pret šo sākumā izturējos diezgan noraidoši. Neticas, ka tas bija pirms desmit gadiem... jā, sentimentāli. Ja es būtu sākusi lasīt vēlāk, varbūt arī mani šajā stāstā nekas nesaistītu. Varbūt tas liktos bērnišķīgs un muļķīgs. Šī grāmata atrada mani īstajā laikā. Tas pat nav tā, kā mūsdienu jauniešiem, kas var izlasīt visas grāmatas un noskatīties visas filmas pa vienu nedēļu. Man tie bija gadi. Grāmatas iznāca pa vienai gadā vai divos. Es augu, tā teikt, kopā ar Hariju un viņa draugiem.
Harijs Poters iespaidoja daudzas manas bērnības rotaļas. Atceros, kā mēdzu spēlēt Cūkkārpu - visas tās nodarbības, it sevišķi mikstūras. Zīmēju iedomātus augus un dzīvniekus, radīju rūnas. Tās visas burtnīcas un piezīmju blociņi joprojām glabājas plauktā. Atceros, ka arī man bija zizlis. Katra grāmata nāca kā sengaidīts brīnums. Mēdzu tās aprīt divās dienās, un tas bija tad, kad centos lasīt maksimāli lēni. Atceros, kā sapņoju, ka man varētu piederēt vismaz viena no tām maģiskajām spējām vai burvju objektiem. Harija Potera laiks man arī stipri asociējas ar vasarām, kuras pavadīju laukos, ar vecmammu, kuras vairs nav starp dzīvajiem; ar bērnības draugiem, kuri tagad ir izklīduši, ar bērnības saldo, bezrūpīgo laiku... tad visi mani draugi arī lasīja Poteru. Un brāļi lasīja, ņemot vērā to, ka Poters tā arī palika vienīgā grāmatu sērija, kuru viņi jebkad izlasījuši. Atceros aktīvo darbošanos kurbijkurne.lv (Harija Potera un Gredzenu pavēlnieka fanu lapa), kur es sastapu ne tikai domubiedrus, bet arī neparastus sarakstes biedrus, spēlēju maģiskas lomu spēles, diskutēju par iespējamo un neiespējamo. Tas viss bija laikā, kad pamazām veidojās mana personība, un šī mājaslapa stipri jo stipri savijas ar manu padsmitnieka laiku, ar tā laika sapņiem. Tagad lapa ir izmirusi. Can't stop growing old. Bet tas ir dabiski. Cenšanās turpināt to, kas beidzies, ir nožēlojama un mākslota. Tagad visa grāmatu sērija glabājas manā plauktā, pārlasīta neskaitāmas reizes. Šaubos, ka kādreiz vēlēšos atbrīvoties no šīm grāmatām. Jā, šis piedzīvojums man ir pagājis, bet daudziem vienpadsmitgadniekiem tas vēl ir priekšā. Memories haunt more than Voldemort could.
2 Comments
Rī
8/3/2011 04:36:10 am
Ojā... HP laiki. Grāmatas, kuras pārlasītas vairākas reizes... Man pietrūks šo varoņu. Iegulstas zaudējuma sajūta. Tāda kā aizvadīta bērnība.
Reply
interesanti
8/3/2011 05:26:50 pm
uzzinaat,kaa veidojaas Lienes personiiba
Reply
Leave a Reply. |
Between The Lines
Archives
March 2019
|