Šodiena ir ļoti vējaina. Debesis elso tā, it kā tās redzētu ļaunus murgus. Pēdējā laikā es bieži murgoju vienu un to pašu murgu, tikai dažādās variācijās. Pēdējā laikā notiek tik daudz iekšējo zemestrīču. Cilvēki sāpina, cik nu kura spēkos tas ir. Fizisks sitiens ir nekas salīdzinājumā ar spērieniem garīgajā plānā. Sitieniem pret manu pārliecību. Sitieniem pret to, ka es esmu. Tas sāp tikpat ļoti kā tad, kad kāds aizvaino Dievu ļoti reliģioza cilvēka klātbūtnē. Reizēm liekas, ka es staigāju virs zemes tik rētains un sadauzīts, un tas kalpo par iemeslu, lai man varētu atkal iesist. Jo es tāpat nesadzīšu... un rētu un zilumu skaits jau tāpat ir nojucis. Kāda atšķirība... vairāk vai mazāk. Esmu darījis daudz, lai cienītu to, ko uzskatu par nepareizu. Cienītu tikai draudzības dēļ. Man pats cilvēks ir svarīgāks par viņa dzīvesveidu, uzskatiem, interesēm. Bet tik daudziem tomēr nav dota spēja izprast. Tik vienkārša spēja. Izprast.
Nekad nebiju domājis, ka uz mana iepakojuma varētu būt uzrakstīts: "marionete." Nekad neesmu sevi tā izjutis. Nekad neviens nav centies ar mani spēlēties. Nekad neesmu pats kaut ko tādu pat iedomājies. Bet varbūt šis uzraksts tomēr bija, un bija arī mēģinājums uzsākt spēli ar mani. Vienu no tām muļķīgajām, banālajām spēlēm, kurām es jau sen esmu pāri, lai kaut kam tādam ļautos. Lai uzķertos. Bet, atcerieties vienmēr, cilvēki būs ļoti ļoti neapmierināti un nepateicīgi, ja neļausiet viņiem spēlēties ar jums, lellītēm. Tām, kas izskatās mīlīgi un meitenīgi. Un viņiem negribēsies noticēt, ka aiz jums slēpjas patstāvīgas, spēcīgas personības, kas nevēlas tikt izmantotas citu labā, kas nav gatavas izdabāt, kas dzīvo savu dzīvi, balstoties tikai un vienīgi uz savu pārliecību un filozofiju. Daba man ir uzlikusi sava veida lāstu. Un kuram nav? Kāds ir nepareizā laikā, kāds ir resns, kāds ir kropls, kāds ir idiots. Katram savs mazais dzīves lāsts, ar kuru iemācīties sadzīvot. Jāiemācās noticēt tam, kas mīt Tevī iekšā aiz miesas plīvuriem. Pat ja citi apgalvo - nē, pie velna, tu neesi skaists, tu esi kroplis! Nē, tu nevari būt vīrietis, tu taču acīmredzami esi sieviete! Tajā nav vajadzības pat ieklausīties. Ir realitāte, kuru mēs redzam. Bet kā ir ar to realitāti, kuru mēs jūtam? Vai garam/dvēselei ir rase, dzimums vai izskats kopumā? Ārējais veidols nespēj pārspēt dvēseli. Tā vienmēr būs pārāka. Ārējais veidols rada aizspriedumus, nesaprašanu, visādas muļķības... Kāda nozīme ir ķermenim vispār? Tikai parasts, nevērtīgs apvalks, pilnīga nejaušība, kas noveco un sapūst, savīst zem dvēseles svara. Bet vispār cilvēki mēdz teikt: "tu esi tas, kas esi. Tu esi tas, ko es redzu savā priekšā. Tas, kā tu sevi izjūti, tas kam tu tici, ir un paliek tikai tavs subjektīvais viedoklis. Ne-pa-reizs." Tajā nav vajadzības pat ieklausīties! Cik daudzi sagumst no kompleksu svara, tik daudzi vēlas būt kāds cits, daudzi sevi ienīst. Atkal... tikai miesa. Aiz tās tu esi viss, kas vēlies būt. Nezinu, kādēļ es to visu rakstu. Reizēm tādēļ, ka ir kāds varbūt tikai viens cilvēks, kuram vēlos to visu pateikt. Vēlos, lai šis kāds cilvēks ieklausās. Bet reālajā dzīvē cilvēki reti ieklausās, reti maina uzskatus. Viņi ir veci, iesīkstējuši, satrūdējuši. Kad tu nespēj vairs ieviest korekcijas savos uzskatos, pārmaiņas savās ikdienas gaitās, tu esi garīgi novecojis, nespējīgs vairs augt un, patiesībā, stāvi pie sava zārka, gaidot, kad varēsi labprātīgi atdot savu dzīvību. Gaidot, kad varēsi sākt eksistēt. Svinēt svētkus. Dienu, kad ir-jau-par-vēlu. Es atsakos ielaist savā dzīvē cilvēkus, kuriem nav šīs vienkāršās spējas. Izprast.
3 Comments
Rītausma
8/28/2011 05:15:12 am
Mans dārgais draugs,
Reply
Sinmaster
8/28/2011 06:13:18 am
Paldies, Tavi vārdi man vienmēr daudz nozīmē.
Reply
Rītausma
8/29/2011 03:51:33 am
Es nespētu pazust, un Tu to apzinies tik ļoti! Tici tam un paļaujies uz to, jo tā ir viena milzīga patiesība.
Reply
Leave a Reply. |
Between The Lines
Archives
March 2019
|