Sēdi ar kafijas termosu un sapņo par radīšanu. Par dzeju, dziesmu vai bērnu. Mazliet nelabi no saules trūkuma uz ādas un domu slāņojumos. Mazliet nelabi no meža trūkuma, no neceļu ilgām, no lielās, visaptverošās vienatnes pietrūkšanas. Kad darbs ir būt mammai, tad gribas iet uz to "citu" darbu, kas ir konstruktīvs, mērīts stundās, un pienāk brīdis, kad tu ej mājās. Ilgas pēc tā, kam gribas pieskarties, lai atcerētos, kā tas garšoja, un tad ātri nozust atpakaļ pie sava bērna un rast piepildījumu brīžos, kad no manis dzer. Mani avoti nes dzīvības sulu. Esmu bērzs pavasarī.
0 Comments
Būšana. Būšana mātei. Kā tas ir un kas tas ir, kad iepriekš es biju brīvības iemiesojums, dinamikas virpulis, sev piederoša būtne, dzīves svinētāja? Esmu nogājusi garu ceļu, lai izmainītos miesīgi un garīgi, lai pielāgotos izaicinājumam un saprastu, ka māte nav kārtējā loma. Tā ir vesela jauna pasaule, kas izmaina tevi visu un caur šo metamorfozi atbrīvo un savažo. Taču tas ir laikam skaistākais, kas ar mani dzīvē noticis. Varbūt to jūt katra sieviete, kas pati izvēlējusies šo ceļu.
Caur to es beidzot sapratu, ka šī būšana tiešām ir sievietes spēcīgākā pieredze. Vīrietim ir jākāpj kalnos un jāiet karā, lai kaut nedaudz tuvotos tik spēcīgai pieredzei. Caur šo es redzu viņu apdalītību. Caur šo es redzu, kāpēc sievietei iestājas pašpietiekamība. Ir paveikts kaut kas lielāks par mani pašu. Šī būšana man ļāvusi maksimāli pietuvoties dzīvniekam un dievam. Kāpēc abiem? Es nekad sevi neesmu līdz šim redzējusi kā zīdītāju. Ja Dievs cilvēku radījis pēc savas līdzības, tad kāpēc esmu radīta pēc dzīvnieka līdzības? To es domāju, piekļaujot mazo dzīvībiņu sev klāt un jūtot, ka nemaz tik daudz neatšķiros no kaķenes, kas murrā un jūt instinktus, kad viņas mazuļi zīž un aug. Tāpat es neesmu agrāk jutusies kā Radītājs, taču, izlolojot dzīvību sevī un laižot to pasaulē, es jutos kā dievība. Nē, ne tāda, kuru jāpielūdz. Tāda, kura ir radījusi cilvēkbūtni. No darbības, sēkliņas un augsnes. Caur tevi, bērns, esmu sapratusi, ka būšana sievietei ir spēks. Milzīgs spēks, izturība, intuīcija un auglība. Nekad es sievieti vairs neredzēšu tā, kā redzēju agrāk. Nekad vairs nesapņošu būt vīrietis, jo tas ir praktiskāk, vienkāršāk, bezatbildīgāk. Uz mana galda stāv kalnu "kristāli". Akmeņi, kurus salasīju dažādos Eiropas kalnos un vietās. Fantastiski zemes gabaliņi -- katrs ar savu stāstu. Garu garu stāstu. Ne tādu, kā manējais īsais stāstiņš. Šie akmeņi ir seni un viedi. Cik atgādinošs ir akmens no Horvātijas, paņemts kaut kur pie jūras. Un akmeņi no Hibīniem. Tos es nekad nesajaukšu ar nevieniem citiem. Skotijas akmeņi. Mani pirmie kalni... Mistika! Lielais Horvātijas čiekurs, kuru turēju rokās, raudot par to, ka esmu sieviete.
Bet ne gluži. Es vīrišķojos un norūdos atkal un atkal. Esmu varbūt nedaudz kā klints gabaliņš. Atšķelts no kādas lielas klints. Ar dažādiem zaigojumiem. Nocietinājies. Izaudzējis kristālus. Kad es skatos uz šiem akmeņiem, es redzu skaistu kopā būšanas stāstu. Vakar es atskārtu, ka nepastāv tāda nākotne, ko iedomājas mana mazā muļķīte sievietes sirds. Man būs jākļūst arvien izturīgākam. Klinšainākam. Uzmanīgi jātur stīga, lai tā skanētu, bet nepārplīstu. Brīžiem jūtos tik smalka un trausla. Katrs vārdiņš kā bargs vējš pūš mani kā vieglu spalviņu gar pašu atvara malu. Ka tik neiepūš atvarā. Man pietiek tik ieskatīties tajā, lai nodrebētu. Tas ir dziļš dziļš. Un tumšs. Tur pludo un vārās kāda man ļoti pazīstama viela. Es jau pēc smaržas zinu, kas tur ir. Man no tās sareibst galva. Tur ir saliets vīns -- sarkanvīns un baltvīns. Viskijs, džins, vodka, rums. Ļoti daudz alus, kas puto kā mežonīga jūra. Tur ir brendijs un dažādi balzāmi. Saldumsaldi liķieri. Viss kopā veido biezu, pārsātinātu un tumšbrūnu vielu. Ja es tur iekritīšu... Ja es tur iekritīšu. Reizēm man patīk pārkārties pār malu kā pārdrošam muļķim. Gribas pierādīt, ka man nav bail no šī atvara. Man tas neko nenozīmē. Es varu uzcelt namiņu tā pakājē un izlikties, ka tā nav man blakus. Es varu. Jo esmu gana vīrišķīgs. Ko tur daudz. Es varu arī pastiept plaukstu, iemērkt to un nolaizīt pirkstus. Mmm. Man tik pierastais atvars. Vienalga, ka es tik nelaimīgs un negribu dzīvot, kad pamostos uz atvara malas, elpodams tā smaržu. Es domāju par iznīcību un bezjēdzību. Nekas nešķiet svarīgs un būtisks. Bet tas nekas. Es varu skaļi iesmieties un aizgaiņāt savas patiesās dziļi urdošās izjūtas ar veiklu kājas piesitienu. Būt jūtīgam ir smieklīgi un neizdevīgi. Bet sieviete sapņo, ka varbūt varētu pagriezt muguru atvaram un soļot projām tā, lai tas neseko. Nesmelt un neņemt līdzi ne pilieniņu. Izskriet kādā klajumiņā ar skaidrām skaidrām debesīm. Skaidrums. Tik mīļš man ir tavs skaidrums. Tīrs ezeriņš, kur kailai iemērkties. Domāt par radīšanu. Varētu stundām ilgi pētīt smalkās pasaules manos Eiropas akmeņos. Varbūt kādreiz būs siena, kurā tos iemūrēt. Šajā salīgajā trešdienā vēlos uzrakstīt par sajūtām, kas mani pārņem, kad atgriežos no ceļojumiem. Ir laikus jāsagatavojas tam. Ceļošanas laikā ķermenis un gars tiek sagriezts uz riņķi kā kaleidoskopā, visi fragmentiņi izmainās vietām, veidojot jaunu, brīnumainu ainu. Bet, atgriežoties mājās, tas sastop to pašu veco ainu. Neviens cilvēks nav izmainījies. Viss, pie kā bija pierasts, tagad atkal prasa vēlreizēju pierašanu. Tas atkal redz cilvēkus, kas pārņemti ar sīkumiem, iegrimuši ikdienas rūpēs; tas redz viņu strīdus, neapmierinātību. Viņi runā par naudu, par lietām, viņi ar svešiniekiem runā maigāk, nekā ar sev mīļajiem. Viņi lietām dod vairāk enerģijas un laika, nekā cilvēkiem un dzīvajam. Viņi ir palikuši tur, kur bijuši, bet ceļotājs ir transformējies. Kad atgriežos no ceļošanas un pārdzīvojumu virpuļa, pirmām kārtām man gribas dalīties. Dalīties tieši ar tuviniekiem, draugiem. Man gribas sniegt viņiem daļiņu no citām zemēm, no savas jaunās pieredzes, jauniem atklājumiem. Bet tikai ceļotājs spēj saprast ceļotāju un līdzpārdzīvot. Es nevaru izraut apkārtējos no viņu dzīvēm un likt viņiem ieceļot manā laikā un telpā. Es nezinu, kādēļ tā ir, bet tā ir katrreiz, kad atgriežos no ceļa. Un katrreiz es jūtu sarūgtinājumu, bet nu jau arvien mazāk. Es redzu, ka vistuvākos cilvēkus maz interesē mani piedzīvojumi un jauniegūtā pieredze, jo viņi nav ceļojuši. Es nevaru padalīties ar šo "izmainīto es" un atspoguļot notikumus to pirmatnējā spilgtumā. Tas ir tāpat kā gribēt dabūt krāsainu attēlu uz melnbaltas filmas, vai mēģināt atvērt mp3 failu ar Photoshop. Tāpat kā runāt svešā valodā. Ja manā dzīvē ir kāda karma, kāds lāsts, tad tas ir šis. Kāds no augšas man varētu būt teicis: "Tu ļoti daudz radīsi, tu daudz ceļosi, tava dzīve būs kā svinības, tu nepārtraukti dzīvosi spilgtos iespaidos, tev nekad nebūs garlaicīgi, tevi pavadīs piesātinājums, iedvesma un krāsas. Bet... Nesapriecājies par daudz. Tev būs grūti atrast cilvēkus, ar kuriem dalīties, un paņēmienus, kā dalīties. Tev bieži liksies, ka daudz ko dari tikai sev un savam priekam un gandarījumam. Tu bieži jutīsies tāls. Tie, ar kuriem visvairāk vēlēsies dalīt sevis radīto un pārdzīvoto, nespēs vienoties ar tevi kopīgā līdzpārdzīvojumā. Svešinieki, garāmgājēji, nejauši cilvēki -- tie biežāk būs tavi sabiedrotie un spēs uztvert tavu vēstījumu. Tev būs grūti atrast paņēmienus, kā likt cilvēkiem būt uz tava viļņa, sajust tavas stīgas vibrāciju." Atgriešanās mājās no ceļa ir kā belziens. Bet tas ir tāds smieklīgs un nekaitīgs belziens. Tas atmodina no ceļošanas sapņa. Jau nākamgad noslēgsies vēl viens manas dzīves posms -- mākslas akadēmijas posms. Savādi tagad atskatīties un ieraudzīt savu acu priekšā to personu, kas es biju, kad iestājos šajā mācībiestādē. Aptvert milzīgās pārmaiņas, kuras notikušas šajā laikā. Izmaiņas sevī, izmaiņas savā ikdienā, pat augstākajos ideālos -- tas viss ir neatgriezeniski mainījies. Un briest vēl pārmaiņas...
"Jādodas uz Rīgu", "nu ko, tālāk uz Rīgu?", "tagad pienācis laiks doties uz Rīgu" -- gadās dzirdēt šādus tekstus. Līdz ar to arī daudz domāt par šo opciju, izsvērt, kā tad īsti ir... vajag vai nevajag tādu pavērsienu? Pirmkārt, man ļoti patīk apciemot Rīgu. Man patīk apmeklēt izstādes, jaukos, mājīgos klubiņus, satikt cilvēkus, iet uz pasākumiem, sajust to piesātinājumu, ritmu, pūļus, sajūtu, ka viss notiek. Īsumā -- ciemoties. Bet vai tur ir kaut kas tāds, kā man nebūtu šeit, Rēzeknē? Kaut kādas mistiskās, lielās iespējas, kuras es nevaru īstenot šeit? Ņemot vērā to, ka pagaidām neplānoju studēt maģistratūrā, vai tur ir vēl kas tāds, kā man pietrūktu? Savs dzīvoklis, par kuru man būtu jācīnās, jārauš nauda, lai maksātu par īri, aizmirstot par to, ko es uzskatu par savas dzīves esenci? Pievienoties tam, ko filozofijā dēvē par atsvešināto sabiedrību, kad patveries tālāk no savas saimes, cītīgi strādājot un veidojot ligzdiņu kaut kur divatā, lai tad neatkarīgi pamazām nodrošinātu sevi ar visām ērtībām, noslēptos no visiem un satiktu cilvēkus tikai tad, kad būtu tāda vajadzība vai īsa vēlme? Nē, caur mani pāršalc dīvains vēsums, kad iedomājos to tālumu, to steigu, to nogurumu, to laika trūkumu, ko sazīmēju daudzos lielpilsētas iedzīvotājos. Kaut kurš psihologs teicis: "mīlestība ir egoisms divatā". Pieņemu, ka viņš ir ļoti cītīgi vērojis 20.,21.gs ģimenes. Iedomājoties tik, ka kādreiz latvieši dzīvojuši saimēs -- mamma ar tēti, bērnu pulciņš, vecvecāki, kāds onkulis, brāļi, māsas. Visi kopā kā tādā komūnā, kur mūsdienās tikai dīvainīši iedomājas iesaistīties. Un kā ir ar maniem novērojumiem? Brālis, kas paretām atbrauc un drīz vien bēg prom atpakaļ uz Rīgu, kur ērti iemitinājies ar draudzeni. Mīļais Sirdsdraugs, kurš šķiet tagad tik atrauts no manis un mūsu reiz nesteidzīgā universa šeit Rēzeknē. Tie draugi, kas kādreiz bijuši paņemti ar radošumu, tagad atzīst, ka labi, ka pietiek vakarā laika izmazgāt traukus un pasērfot internetā. Cilvēki, kuru vērtības kardināli izmainījušās, ka tie nu jāiepazīst no jauna. Jā, es gribētu vietiņu, kur patverties kopā ar mīļoto cilvēku, es nekādā ziņā neesmu lielas saimes cilvēks, es esmu 21. gadsimta cilvēks, kas knapi spēj sadzīvot pats ar sevi... bet sava vietiņa tas ir laika jautājums -- laika un kopīgā ieguldījuma. Mēs dzīvojam laikmetā, kad visiem visu vajag ļoti ātri un viss ir saistīts ar milzīgu naudu. Bet es sevī iekšā jūtu, ka gribu iet to alternatīvo ceļu -- lēni, pamatīgi, tuvāk dabai un neņemot kredītus. Pietam, es nevaru sevi iedomāties tagad vienā vietā, nevaru sevi iedomāties uz palikšanu kaut kur. Man nav bērnu, esmu jauns un joprojām traks, un kas man ir mājas? -- pagaidām tā ir tikai vieta, kur atgriezties. Vēl man tik nepieciešama ir ceļošana vai jebkāda dinamika telpā. Dzīvojot Rīgā, es ceļotu daudz mazāk, es priecātos vakarā iemesties gultā, lai atpūstos pirms nākamā rīta. Brīvajās dienās es vai nu censtos paveikt iekavētos darbus vai arī izklaidētos tā, ka nākamajā darba dienas rītā eksistenciālas ciešanas būtu neizbēgamas. Jā, es izbaudītu garos braucienus ar velosipēdu pa Rīgas ielām (starp citu, tas būtu debešķīgi), bet tā nav gluži ceļošana... Rīgā viss ir tālu. Un laiks skrien ātrāk, pateicoties attālumiem. Cilvēki kavē, es pats jūtos nokaitināts, kad kaut kur kavēju vai skrienu vai atsaku. Tie cilvēki, kurus es vēlētos satikt biežāk, tiktu satikti arvien retāk. Kādēļ tāda dilemma? Tā tas vienkārši būtu. Ja tagad es dodos uz Rīgu ar mērķi viņus satikt, tad, dzīvojot Rīgā, es domātu -- "satikšu kādu citu dienu" + man vēl būtu daudz citu darīšanu un prioritāšu. Tālu ir arī viena vieta no otras. Tāli šķiet garāmgājēji. Pats sev tur jūtos tālāks un citādāks. Rīgas neizsmeļamās iespējas. Jā, burvīga lieta. Es nirtu tajās ar galvu uz leju. Bet ja jau šeit Rēzeknē es dedzīgi cenšos saplānot dienas, lai paspētu visu, ko vēlos izdarīt un kam vēlos veltīt savu laiku, tad sanāk, ka šeit es jau dzīvoju ļoti pilnvērtīgu sabiedrisko dzīvi, izbaudu pasākumus, kas te ir retāk, toties es tos novērtēju vairāk un apmeklēju ar dedzību. Man pietiek laika tam, kas man mīļš -- lasīšanai, muzicēšanai, gleznošanai, filmām. Rīgā es to nomainītu ar cilvēku satikšanu, pasākumiem un vēl vairāk pasākumiem. Pavirši to un pavirši šo. Pavirša atpūta un emotional breakdown. Un vēl nedaudz par neatkarību. Lai kas tas būtu, tas ir kaut kas ļoti svarīgs mūsdienās. Sievietes grib un ir neatkarīgas, pāri dzīvo neatkarīgi, bērni steidzas būt neatkarīgi, vecāki neatkarīgi dzīvo (pansionātos). Moto: Neatkarība... ne no kā un ne no viena! (tikai no naudas). Te nepasen es aizdomājos par tiem jauniešiem vai pavecākiem jauniešiem, kas "dzīvo uz vecāku kakla". Iemesli var būt dažādi un to var ļoti dažādi skaidrot, un pārsvarā to skaidro diezgan viennozīmīgi -- šīs cilvēks ir atkarīgs no vecākiem, slinks un tādā garā. Tas, kas mūsdienu domāšanā parādās, ir uzskats, ka tajā ir kaut kāds kauns, kaut kas negatīvs, kaut kas nepareizs. Pareizi ir doties prom, kad pienāk laiks (vislabāk 20-25 gados, bet atkarīgs arī no dzimuma). Bet daudzi man pazīstami cilvēki dzīvo ar vecākiem. Viņi nes savu ieguldījumu, rūpējas par mājas uzturēšanu, palīdz vecākiem, ienes mājās līksmību un rosmi. Kādēļ visiem ir jāpamet māja, ko vecāki ar sviedriem un mīlestību cēluši, lai kāds tajā dzīvotu un darbotos? Tā istabiņa, kas tiek apkurināta un kur varētu kāds dzīvot, tiek atstāta tukša un nevajadzīga. Bet tas viss piestāv mūsu laikmetam... Pietam, daudzi no šiem cilvēkiem, kas "dzīvo uz vecāku kakla" ir neatkarīgi savās izpausmēs. Bieži vien tie ir ceļotāji, kuriem vienmēr ir lauku mājas kur atgriezties, mākslinieki, kas var darboties, nedomājot par to, ka jānopērk veļas pulveris, u.t.t. Neatkarība... tas ir ļoti jauki, bet vai tiešām mēs cilvēki esam radīti, lai vieni paši bez citu palīdzības spētu izpildīt visas funkcijas? Neviens nevar mums teikt, ka mēs to nespējam. Ja mēs vēlamies, mēs varam visu, bet vai tiešām mums tiešām viss arī ir jādara? Neatkarība ir pārvērtēta. Tā atsvešina, un reizēm mēs tā pierodam pie tās, ka vairs negribam un nespējam uzticēties un paļauties uz citiem. Tā es tagad to visu izjūtu. Kas zin, varbūt pēc pusgada mani ceļi aizvilks mani uz pilnīgi negaidītām vietām, lai vai kā es reizēm mēdzu turēties pie principiem, tikpat bieži dzīves ceļš tomēr izdara pagriezienus un liek visu atkal pārvērtēt. Un tāpēc turpinu būt atvērts. August and its rain has gone but feelings seem the same... If I were Icarus, I'd fly closer to the sun to get its warmth in this cold November day. Redzēju tik savādu sapni šonakt. Nekad neesmu lasījis Žila Verna grāmatu "Astoņdesmit dienās apkārt zemeslodei", bet manā sapnī norisinājās šīs grāmatas "ekranizācija". Es dzīvoju 19. gs, biju sabiedrībā nevēlams vīrietis. Tā kā biju drausmīgs brunču mednieks, tad pie manis nāca sieviešu tēvi izteikt draudus un nepatiku pret mani. Es rīkoju dažādas dzīres, biju asprātis, nēsāju augstu cilindru, biju turīgs un patiku meitenēm. Kāds mans jauns paziņa jau ļoti ilgu laiku plānoja veikt ceļojumu apkārt zemeslodei (vēl neviens to nekad nebija veicis). Viņš rūpīgi gatavojās, jo vēlējās būt pirmais. Bet es, būdams nelietis un zinot viņa plānu, izdomāju viņu apsteigt un bez nekādas sagatavošanās sākt ceļojumu, nozogot viņa ideju. Sapnis pārrāvās brīdī, kad atvadījos no savas daiļās dāmas. Lūk tāds sapnis. The streets of my town are so empty this night. The road is sparkling so beautifully. The air is the winter's air. I haven't been outside in the night for a long time, it seems. I really enjoy early mornings lately. And I think this night... I always try to run away from my thoughts. I involve myself into as many activities as I can. In my free time I get lost into books, yoga, people, studies, movies, music, art or anything else. This night I had an hour to get home from a bar. And I was completely alone in the wonderful silence of this town. I didn't have my audiobook with me. Or a bike to get home fast. In this night of spirits and ghosts I met the ghosts of the past. I always meet them when I let myself be free from any obstacles. Being alone with my thoughts has became so unusual. In these moments I feel so alive and so fragile. The beauty of the town and nature melts together with the beauty of my memories and feelings. Then I want to smile and cry at the same time. To yell out or close my eyes and fall into autumn leaves and sleep. Usually I have an everyday feeling that I'm not able to feel anymore. That I got this serenity and nothing can break me anymore. Nothing can make me suffer as I did before. I feel stable and sane. But deep inside I know that I'm hiding so many storms in myself. I try not to pay attention to everything that bothers me. I try to pretend like there is nothing wrong and will never be. It's sad when you catch yourself lying to yourself. Or trying to conceal something from yourself. Some people lie to themselves all the time. But I believe that there are so many beautiful lies that are better than bitter truths. I keep some lies in myself too. I feed them so they live.
It's the night of spirits and ghosts. They are invited in my room and in my dreams. I miss the world we invented... all these creatures of our fantasies. I miss it so much tonight. Šovakar ir tāda sajūta, it kā es apstājos, lai dziļi ieelpotu.
Lai cik miera būtu manā dzīvē, gandrīz vienmēr ir sajūta, it kā es kaut kur skrietu. Vai arī laiks skrien? Varbūt tādēļ, ka es joprojām neprotu sakārtot prioritātes. Vai kārtoju tās, nesaskaņojot ar sevi pašu. Bet šovakar es jūtu, ka no manis laukā laužas dziesma, dzeja, tīras un trauslas domas. Manā prātā ienāk pagātnes tēli. Varbūt rēgi. Bet viņu sabiedrība ir patīkama, atspirdzinoša kā vēss ūdens. Tie man atgādina, ka esmu radoša būtne. Un šis radošums klejo manī, aktivizējot vienu šķautni un deaktivizējot kādu citu. Reizēm es ilgojos pēc kādas no savām snaudošajām šķautnēm. Ja ilgas ir gana stipras, tad var sevi sapurināt, pamodināt. Bet ne viss guļ. Kaut kas var būt arī miris. Lai tā vietā dzīvotu kaut kas cits. Pareizāk būtu teikt: nevis miris, bet transformējies. Manā prātā ienāk ainas, kuras sen jau nav vērušas vaļā savas durvis un parādījušās gaismā. Es jūtos kā pamodies no ļoti patīkamas dzīves, lai atcerētos, ka reiz ir bijis tik grūti un rūgti; un ir bijis skaisti, mistiski un vareni; tik neaptverami, ka bijis tas viss, kas ir bijis... Tas ir tik neticami. Un labi, ka rīt es atkal dzīvošu patīkamās dzīves sapnī. Tik daudz skaistu atmiņu. Tajās varētu peldēties kā okeānā. Tās fascinē ar savu spēku. Izlienot no atmiņu okeāna, kādu laiku jūtos slapjš un nosalis. Jo sevišķi, ja ilgi peldējies. Bet paguļot saulītē, atmiņas izžūst, atkal ir silti. Kad kļūst karsti no dzīves skrējiena un dinamikas, pelde atmiņās mēdz būt atveldzējoša un vērtīga. Un ienirstot... kas par pasauli! Kas par neticamu pasauli! Cik stāstu... cik tēlu... cik fantāziju... Kāds neizsmeļams iedvesmas avots. Iedvesmoties, skriet tālāk. Tik neaizmirst reizēm ieelpot. We are afraid to get beyond reality. Yet there is nothing more sweeter to get away from reality. It is beautiful to dream, it is terrifying to experience nightmares but there is nothing more destructive than the emptiness of waking up...We both were uncontrollable. It was an euphoria... a terror. We travelled to a thousand worlds and back. We went through a thousand emotions. We got lost in our heads and then we were inside each other's head and thoughts. You were once again in my arms. I felt you. We were looking through the window and we saw everything. It seemed that everything is written there before our eyes. Everything was so clear. Everything was a wonderful painting. A caleidoscope. There were fingerprints left on the window. I felt like I could laugh and cry in the same time. Forever. Like this is eternity and eternity never stops... Something wanted to get into us or maybe out of us. We were so lost in time and space. Our lives melted into one moment. There was nothing else and there was everything else. |
Between The Lines
Archives
March 2019
|